63 gadus mans vīrs Roberts nekad neizlaida Valentīndienu. Sākot ar mūsu koledžas laikiem, kad viņš kopmītnes virtuvē vārīja spageti un uzdāvināja man nelielu rožu pušķi, kas ietīts avīzē, līdz pat mūsu kopā pavadītajām desmitgadēm viņš šo dienu svinēja ar ziediem: dažreiz savvaļas puķēm, kad bija maz naudas, dažreiz gariem kātiem rozēm pēc paaugstinājuma amatā. Pat bēdu brīžos, piemēram, gadā, kad zaudējām otro bērniņu, viņš atnesa margrietiņas un apskāva mani sev klāt, čukstot: “Pat grūtajos gados es esmu šeit, mana mīlestība.” Ziedi nebija tikai romantiski; tie bija pierādījums tam, ka viņš vienmēr atgriezās, lai kādus pārbaudījumus dzīve mums sagādātu.
Roberts pēkšņi nomira rudenī, atstājot māju nepanesami klusu. Viņa čības palika pie gultas, kafijas krūze uz āķa, un es turpināju savus ikdienas rituālus, runājot ar viņa fotogrāfiju, izliekoties, ka viņš joprojām ir tur. Kad pienāca Valentīndiena, pirmā bez viņa, es gaidīju tukšumu. Tā vietā pie durvīm atskanēja skaļa klauvējiena — rožu pušķis un aploksne. Manas rokas trīcēja, atverot to, un iekšā atradu vēstuli Roberta rokrakstā un atslēgu uz dzīvokli, kuru viņš slepeni uzturēja gadu desmitiem.
Vēstulē bija paskaidrots, ka, ja es to izlasīšu, viņa vairs nebūs. Viņš visu mūžu bija slēpis no mums šo slepeno istabu un tās saturu. Vadīts zinātkāres un baiļu, es devos pāri pilsētai uz dzīvokli. Tur es atklāju perfektu mūzikas studiju, klavieres, ko ieskauj nošu lapas, ieraksti un grāmatas. Katrs ieraksts bija man apzīmēts, daži no tiem datēti ar seniem gadiem, dokumentējot viņa klavierspēles studijas, lai piepildītu sapni, no kura es reiz biju atteikusies. Medicīniskie ziņojumi apstiprināja, ka viņš zināja, ka viņa laiks ir ierobežots, tomēr viņš bija rūpīgi plānojis visu, lai tas nonāktu pie manis pat pēc viņa nāves.
Atstātajā dienasgrāmatā Roberts dokumentēja katru soli: klavierspēles apguvi, cīņas, praktizēšanos, neskatoties uz trīcošām rokām – visu, lai radītu vienu pēdējo skaņdarbu tikai man. Uz nošu statīva gulēja nepabeigtā partitūra, smalka un skaista, ar viņa kursīvā rokraksta uzrakstu: “Manai Deizijai.” Es apsēdos pie klavierēm un spēlēju, sākumā piesardzīgi, pēc tam ļaujot muskuļu atmiņai pārņemt vadību. Kad sasniedzu vietu, kur viņš bija pārtraucis, es turpināju melodiju, pabeidzot viņa iesākto mūziku, piepildot harmonijas un ļaujot viņa mīlestībai plūst caur katru noti.
Tagad es apmeklēju studiju divas reizes nedēļā, dažreiz spēlējot, dažreiz klausoties viņa ierakstus. Nesen es ierakstīju savu pirmo skaņdarbu 60 gadu laikā, veltīju to Robertam un novietoju plauktā blakus viņa skaņdarbam. Dzīves laikā viņš man 63 gadus dāvināja ziedus; nāves brīdī viņš atgrieza sapni, ko biju gandrīz aizmirsusi. Caur katru noti, katru akordu es jūtu viņu sev blakus un atgādinu, ka mīlestība pārsniedz pat laiku. Roberts man deva vairāk nekā noslēpumu — viņš man atdeva daļiņu no sevis, ko uzskatīju par pazaudētu.