67 gadu vecumā Šārona Stouna ir izvēlējusies pieņemt savu vecumu ar pārliecību, lepni daloties fotogrāfijās, kurās viņa redzama peldkostīmos un stilīgos tērpos. Tomēr viņas lēmums ir izraisījis asas debates sociālo mediju lietotāju vidū. Daudzi kritizēja aktrisi, nosaucot viņu par “pārāk vecu”, lai pozētu atsedzošā apģērbā, un apsūdzot viņu par to, ka viņa sevi apkauno. Komentāri bija gan “necienīga uzvedība cienījamam vecumam”, gan apgalvojumi, ka viņai vajadzētu “slēpt nepilnības”, nevis tās atklāti izrādīt.

Kritiķi bija īpaši asi, salīdzinot viņas žurnālu fotosesijas ar atklātiem attēliem, norādot uz atšķirībām viņas ādā un ķermeņa uzbūvē. Daži apsūdzēja Stounu maldināšanā, sakot, ka profesionālās fotogrāfijās viņa izskatās gluda un krāšņa, bet neapstrādātās fotogrāfijās ir redzamas novecošanas pazīmes. Kritiķi apgalvoja, ka viņas vecumā šāda izrādīšanās ir nepiedienīga, apšaubot, uz ko viņa cenšas atstāt iespaidu, un noraidot viņas izvēli kā “apkaunojošu” vai “neērtu”.

Citi izmantoja iespēju graut viņas karjeru, apgalvojot, ka viņu atceras tikai par savu skaistumu un ikonisko lomu filmā “Basic Instinct”. Viņi norādīja, ka viņai kā aktrisei nav ko piedāvāt, izņemot viņas izskatu, un norādīja, ka ķermeņa demonstrēšana tagad aptraipī viņas jaunības tēla atmiņas. Šiem kritiķiem laiks bija pagājis, un viņi labprātāk atcerējās viņu tādu, kāda viņa bija pirms gadu desmitiem.

Tomēr Stounai bija arī savi aizstāvji. Daži viņu slavēja par to, ka viņa ir enerģiska, pārliecināta un skaista savā veidā neatkarīgi no vecuma. Atbalstītāji apbrīnoja viņas atteikšanos pakļauties sabiedrības spiedienam, kas vecākām sievietēm liek slēpties un klusi pazust fonā. Viņiem Stounas atklātība pārstāvēja spēku, autentiskumu un atgādinājumu, ka skaistums nebeidzas pie noteikta skaitļa.

Debates galu galā izceļ sabiedrības dalītos uzskatus par novecošanu, skaistumu un sieviešu autonomiju. Lai gan daži uzskata, ka vecums jāslēpj zem pieticīga apģērba, citi apgalvo, ka tādas sievietes kā Šārona Stouna apstrīd novecojušas normas, pieņemot sevi bez atvainošanās. Viņas izvēle turpina rosināt sarunas par cieņu, pārliecību un to, vai sabiedrība ir gatava pieņemt novecošanu kā kaut ko tādu, ko svinēt, nevis slēpt.