Šis krēsls bija kluss liecinieks neskaitāmiem mirkļiem mūsu mājās — svētku sanākšanām, omulīgiem ģimenes vakariem un sirsnīgām sarunām virtuvē. Gadu gaitā tas kļuva par ko vairāk nekā vienkārši mēbeli; tas glabāja atmiņas savā nodilušajā karkasā. Taču laiks tam nebija bijis žēlīgs. Kādreiz siltā brūnā apdare bija izbalējusi, kājas čīkstēja pie katras kustības, un sēdeklī bija izveidojusies plata plaisa. Tas burtiski bruka kopā, tomēr es nespēju to izmest.

Apņēmības pilna dāvāt tam otro elpu, es uzsāku atjaunošanas projektu. Process ilga vairākas dienas — viss sākās ar vecās krāsas noņemšanu un nelīdzenās virsmas slīpēšanu. Es uzmanīgi nostiprināju vaļīgos savienojumus, lai krēsls atkal būtu stabils. Caurums sēdeklī palika, taču es to vairs neuzskatīju par bojājumu — drīzāk kā neatņemamu stāsta daļu. Katrs solis bija kā cieņas apliecinājums visam, ko šis krēsls bija piedzīvojis.

Kad virsma bija gluda un konstrukcija droša, sākās pārvērtību brīdis. Es nokrāsoju krēslu baltu — svaiga un eleganta izvēle, kas uzreiz deva tam gaišu un tīru izskatu. Tomēr kaut kas vēl pietrūka. Tam vajadzēja personisku pieskārienu, kaut ko, kas padarītu to patiesi īpašu. Tad atnāca iedvesma — pievienot maigus rožu attēlus, lai iedvestu tajā raksturu un šarmu.

Es rūpīgi izgriezu ziedu motīvus, apstrādāju to malas, lai tās nemanāmi saplūstu ar virsmu. Ar pacietību tos izkārtoju tā, lai radītu gan senatnīgu, gan izsmalcinātu noskaņu. Pēdējais lakas slānis nostiprināja gan dizainu, gan mīlestības darbu, kas ieguldīts pārvērtībās. Krēsls, kas kādreiz bija aizmirsts un salauzts, nu stāvēja kā atdzimis.

Tagad tas vairs nav vienkārši mēbele — tas ir mīļš mūsu mājas vēstures gabaliņš. Lai arī pārveidots, tas joprojām izstaro pagātnes siltumu, piepildīts ar jaunu dzīvību un nozīmi. Katru reizi, kad uz to paskatos, es atceros — dažreiz pietiek ar mazliet rūpēm, lai kaut kas atkal iemirdzētos.