Desmit gadus vecā Emma Edvardsa, kura drosmīgi cīnījās ar akūtu limfoblastisko leikēmiju kopš diagnozes 2022. gada aprīlī, 2023. gada jūnijā saņēma sirdi plosošu ziņu – viņas slimība vairs nav ārstējama. Lai arī vecāki Alīna un Ārons Edvardsi no Ziemeļkarolīnas līdz pēdējam cerēja uz brīnumu, viņi bija spiesti pieņemt smago realitāti – laika ar savu meitu paliek arvien mazāk. Zinot, ka Emmas lielākā vēlēšanās bija apprecēt savu bērnības draugu un sirdsdraugu Danielu Maršalu Kristoferu Viljamsu junioru, kuru visi sauca vienkārši par DJ, viņas ģimene izlēma – viņai šis sapnis ir jāpiepilda.

Atšķirībā no citu bērnu sapņiem par spēļlietām vai pasaku valstībām, Emmas vēlme bija kļūt par sievu un trīs bērnu māti. Viņas attiecības ar DJ aizsākās skolas pagalmā – tās bija patiesi nevainīgas un sirsnīgas. Jau astoņu gadu vecumā viņi abi sarīkoja rotaļu “kāzas” skolas pārtraukumā. Kad Emmas veselības stāvoklis strauji pasliktinājās, šķita, ka īsta ceremonija būs nesasniedzama. Tomēr ģimene apvienoja spēkus – divu dienu laikā, pateicoties draugu un radinieku ziedojumiem, viņi sarīkoja simboliskas “kāzas” vecmāmiņas dārzā 2023. gada 29. jūnijā.

Vairāk nekā 100 viesi – skolotāji, ārsti, medmāsas un ģimenes draugi – pulcējās, lai kopīgi piedzīvotu šo aizkustinošo mirkli. Emmu pie altāra pavadīja viņas tēvs Ārons, bet abu trešās klases skolotāja sirsnīgi pastāstīja par abu bērnu draudzību un arī pieminēja viņu agrāko “kāzu” mēģinājumu rotaļstundā. Ceremonijā iesaistījās ģimenes draugi – viens lasīja Bībeles pantu, cits vadīja norisi, bet Emmas labākā draudzene bija viņas goda viešņa. Neskatoties uz sāpēm, Emma atteicās no pretsāpju līdzekļiem, lai šajā dienā būtu klātesoša līdz galam.

DJ mīļums un rūpes par savu “līgavu” bija redzamas ikvienam. Diemžēl, tikai dažas dienas vēlāk – 2023. gada 11. jūlijā – Emma devās mūžībā. Ģimene, sērās ieskauta, atrada mierinājumu tajā, ka bija piepildījusi viņas pēdējo vēlēšanos. Māte Alīna ar siltumu atceras Emmu kā “īstu sirsniņu” un uzskata, ka meitas vēlme apprecēties radās, jo viņa laulību uztvēra kā kaut ko gaišu un skaistu.

Šis aizkustinošais stāsts pierāda – mīlestība spēj pārvarēt laika un likteņa ierobežojumus. Tā bija ne tikai divu bērnu tīra saikne, bet arī apliecinājums ģimenes nelokāmajai mīlestībai un gatavībai dot visu, lai piepildītu bērna sapni. Lai arī Emmas laiks šajā pasaulē bija īss, viņa aizgāja, kļuvusi par līgavu – tādējādi atstājot dziļu pēdas nospiedumu mīlestības spēkā un sapņu piepildīšanas nozīmē.