Mēs ar Pēteri bijām kopā trīs gadus. Mēs nebijām perfekti, bet mēs mīlējām viens otru un dalījāmies dažās lietās, kas mums patika — pārgājienos, vecās filmās un svētdienas rīta pankūkās. Taču bija arī lielas atšķirības, piemēram, viņa mīlestība pret jokiem, ko es absolūti ienīdu. Es bieži vien ļāvos tam, sakot sev, ka kompromisi ir daļa no mīlestības. Es noriju savas jūtas un smaidīju cauri “klupšanas akmeņiem”, cerot, ka tas ir tā vērts. Līdz brīdim, kad mēs saderinājāmies, es biju nodarbojusies ar lielāko daļu kāzu plānošanas un izdevumu, kamēr Pēteris turējās distancē, solot nosūtīt ielūgumus, no kuriem daudzi tika nosūtīti vēlu.

Mūsu kāzu dienā es gribēju justies skaista un pārliecināta. Pēc vairāku mēnešu sagatavošanās ceremonija bija jauka, un uz īsu brīdi es atkal mums noticēju. Taču pieņemšanas laikā, kad es sniedzos pēc tortes naža, lai sagrieztu mūsu kāzu torti, Pēteris iegrūda manu seju tajā. Glazūra mani klāja, grims sabojājās, un mana sirds sašķīda. Lai gan viņš zināja, cik ļoti es ienīdu jokus, viņš izvēlējās šo brīdi, lai mani pazemotu visu priekšā. Kad es reaģēju ar šoku un sāpēm, viņš to nosmējās un teica man “atvieglot smaidu”. Šis brīdis iezīmēja visa, uz ko biju cerējusi, beigas.

Es aizbēgu no pieņemšanas, noslaukot kūku no sejas ar salveti, ko klusībā pasniedza laipns viesmīlis vārdā Kriss. Vēlāk, mājās, Pēteris neizrādīja nekādas bažas, tikai dusmas, vainojot mani par to, ka es viņu “samulsināju”, un nosaucot mani par “pārāk jūtīgu”. Bija skaidrs, ka viņam nav nekādas cieņas vai empātijas pret mani. Nākamajā rītā es iesniedzu šķiršanās pieteikumu. Pēteris nestrīdējās un nemēģināja mani apturēt – viņš paraustīja plecus un teica, ka varbūt nevēlas precēties ar kādu, kurš neprot jokus. Mani vecāki bija salauztas sirds, zinot, cik daudz es esmu upurējusi kāda dēļ, kurš mani nekad īsti neredzēja.

Nedēļām ilgi es atkāpos no pasaules, dzēšot kāzu fotogrāfijas un izvairoties no kontakta. Lēnām es sāku dziedināties, atklājot sevi no jauna – gatavojot ēst, dodoties pastaigās un rodot prieku mazās lietās. Tad vienā klusā vakarā es saņēmu ziņu no Krisa, viesmīļa, kurš bija bijis liecinieks kūkas incidentam. Viņa vienkāršie laipnības vārdi aizsāka saikni, kas pārauga draudzībā un pēc tam kaut kādā vairāk. Kriss uzklausīja mani bez nosodījuma un mudināja mani pieņemt tās sevis daļas, kuras biju zaudējusi, piemēram, gleznojot. Tikšanās ar viņu lika man beidzot atrast kādu, kam patiesi rūp.

Tagad, desmit gadus vēlāk, mēs ar Krisu dzīvojam vienkāršu, laimīgu dzīvi, kas piepildīta ar mīlestību, vecām filmām un kopīgiem mirkļiem. Viņš strādā garīgās veselības jomā, palīdzot citiem dziedināties, tāpat kā viņš palīdzēja man. Dažreiz viņš rotaļīgi atgādina man: “Tu joprojām izskaties labāk nekā tā kūka,” un es smejos, jo beidzot saprotu, kā izskatās īsta mīlestība — cieņa, laipnība un partneris, kurš tevi pilnībā redz un novērtē.