Pilsētas tirgū dzīve ritēja kā parasti. Vecmāmiņa Marija stāvēja starp stendiem, kas bija pilni ar zaļumiem, kartupeļiem un smaržīgu maizi. Katru dienu viņa nesa mājās gatavotas olas, glīti sakrautas spaiņos – baltas, brūnas, siltas rokā. Viņas balss bija dzīvespriecīga, lai gan spēki ar vecumu sāka zust:

“Svaigas, lauku olas! No manām pašas vistām, mīļā!”

Klienti viņu pazina un mīlēja. Garām gāja jauna sieviete, paņēma duci olu, pasmaidīja un teica:

“Lai Dievs tevi svētī, Vecmāmiņ!” Marija pamāja ar galvu, pateicīgi pārmetot krustu – diena sākās labi.

Bet miers neturpinājās ilgi. Aiz stūra parādījās vīrietis, no kura visi tirgū centās izvairīties – vietējais sliņķis ar iesauku Griška. Skaļš, nekaunīgs, vienmēr meklēja iespēju padižoties ar savu spēku.

“Nu, vecenīt, vai tu man dosi šos par manu cenu?” viņš smaidīja, pienākot tuvāk. “Dēls, es nevaru dabūt lētāk… Man vajag tikai pietiekami maizei un zālēm…” vecmāmiņa centās klusi atbildēt.

Bet zēns tikai iesmējās:
“Vai nu dod man bez maksas, vai es pats paņemšu!”

Vecmāmiņa nobālēja un piespieda spaini pie krūtīm.
“Neiznīcini mani, mīļā… Mans vīrs ir slims, gaida mājās,” viņa nočukstēja.

Bet Griška neklausījās. Pēkšņi viņš satvēra spaini un spēcīgi sita to pret sienu. Olas izšļakstījās, salūza, un pa akmeņiem tecēja plānas dzeltenuma strūkliņas.
“Ak, Dievs, kāpēc tas notika ar mani…” Marija iekliedzās, aizsedzot seju ar rokām.

Pūlis apklusa. Neviens neuzdrošinājās iejaukties. Un tajā brīdī no pārdevēju aizmugures iznāca vīrietis oficiālā uzvalkā – garš, pārliecināts, acīmredzami ne no šejienes.

Viņš mierīgi piegāja pie letes un klusā balsī teica: “Noliec spaini atpakaļ.”

Huligāns iesmējās: “Kas tu esi? Varonis? Nav tava darīšana!”

Vīrietis piegāja, skatoties viņam tieši acīs. No iekšējās kabatas viņš izvilka ādas maku, saskaitīja vairākas lielas banknotes un ielika tās vecmāmiņas trīcošajā plaukstā.

“Es pērku visu. Gan to, kas ir neskarts, gan to, kas ir salauzts. Tev šodien ir laba diena, Marija.”

Sieviete sastinga, neticēdama. Viņas balss aizlūza: “Dēls, lai Dievs tevi pasargā…”

Vīrietis pagriezās pret Grišku: “Tagad klausies. Ja tev patīk pazemot vājos, es parūpēšos, lai visi to zinātu.”

Viņš pamāja ar roku, un viņam pienāca apsargs — garš vīrietis formas tērpā. Desmitiem liecinieku priekšā vīrietis mierīgi paskaidroja notikušo. Cilvēki sāka satraukties; kāds iekliedzās: “Kauns viņam! Kauns viņam!”

Apsargs aizveda Grišku prom, pūļa svilpieniem skanot. Kopš tā laika viņš vairs nekad nerādījās tirgū.

Un vecmāmiņa ilgi vēroja savu aizstāvi, čukstot: “Šķiet, ka Dievs nekad mūs nepamet, kamēr vien šajā pasaulē ir labi cilvēki.”