Zinātnieki nolēma paveikt ko tādu, ko daudzi uzskatīja par neprātu: viņi palaida miljoniem bišu tieši nedzīva tuksneša sirdī. Tur, kur pat gaiss šķita miris un saule izkausēja visu dzīvību, tagad zumēja spiets.

“Tas ir neprāts!” teica skeptiķi. “Bites nomirs jau pirmajā dienā!” Bet pētnieku komanda turējās nelokāmi: eksperimenta mērķis bija pierādīt, vai cilvēki var atjaunot dzīvību vietās, kur tā jau sen bija izzudusi.

Nedēļa pagāja satraukumā. Bites veidoja stropus, riņķojot ap skrajiem augiem, it kā kaut ko meklējot. Neviens negaidīja, kas notiks tālāk.

Mēnesi vēlāk tuksnesis bija mainījies līdz nepazīšanai. Tur, kur kādreiz bija smiltis, lucerna tagad kļuva zaļa – tās smalkie kāti sniedzās pretī saulei, un pirmo reizi daudzu gadu laikā gaiss smaržoja pēc ziediem. Bites ne tikai izdzīvoja – tās bija pielāgojušās. Katra bite dienā apputeksnēja simtiem ziedu, radot ziedputekšņu viļņus.

Kad zinātnieki aprēķināja rezultātus, viņi bija pārsteigti: raža bija trīs reizes lielāka nekā normālos apstākļos. Bites kļuva izturīgākas, stiprākas un savās stropos atnesa vairākas reizes vairāk medus.

Tie, kas bija smējuši par eksperimentu, tagad varēja paši pārliecināties. Starp dedzinošajām smiltīm parādījās zaļas oāzes — it kā pati daba būtu nolēmusi dot cilvēkiem otru iespēju.