Auksts vējš no austrumiem pāri poligonam izpūta plastmasas šķembas un saburzītas avīzes, gluži kā citu cilvēku dzīves paliekas. Pār atkritumu kalniem karājās asa migla – dūmu, putekļu un aizmirstības sajaukums.
Šeit, pilsētas nomalē, kur asfalts pārvērtās mālā, dzīvoja Alise Moreno.
Viņa kādreiz bija Dr. Alise Moreno, izcila ķirurģe, godalgota sieviete ar spožu karjeru un dzīvokli ar skatu uz upi.
Tagad viņas mājas bija betona caurule zem veca tilta, izklāta ar avīzēm un lupatām.
Skalpeli bija nomainījis sarūsējis nazis, laboratorijas halātu – novalkāta jaka.
Viņa nesūdzējās. Viņa vienkārši dzīvoja dienu no dienas, it kā maksātu par grēku, ko neatcerējās.
Tajā naktī lija smidzinoši. Alise atgriezās ar savu “laupījumu” – divām skārda bundžām un lietussargu ar salauztiem spieķiem. Paštaisītas laternas blāvā gaisma uztvēra kustību netālu no izgāztuves. Sākumā viņa domāja, ka tas ir kaķis. Bet tad viņa dzirdēja vaidu.
Zem gruvešu kaudzes gulēja sieviete – jauna, nodriskātā mētelī, pilnīgi slapja. Viņas seja bija krītaina, lūpas zilas.
Alise nokrita ceļos viņai blakus. Šķita, ka viņas instinkti atjaunojās – nepilnas minūtes laikā viņa atkal bija ārste.
Vājš pulss. Auksta āda. Raustīga elpošana.
Bija skaidrs: iekšēja asiņošana. Nāve bija tikai laika jautājums.
“Ak, Dievs…” viņa nočukstēja, turot rokas pie trīcošās ādas.
Bēgt? Zvanīt? Bet kam? Neviens neticētu bezpajumtniecei ar netīru seju un dīvainām acīm.
Un tāpēc viņa vienkārši rīkojās.
Viņa novilka jaku un apsedza ievainoto sievieti.
Viņa pārbaudīja viņas vēderu – cietu, saspringtu.
“Plūsusi liesa…” viņa nomurmināja. “Vai aknas.”
Kilometra attālumā atradās veca garāža – viņas patvērums vētrā.
Viņa pacēla sievieti, vieglu kā bērns, un, klupdama, vilka viņu cauri dubļiem.
Garāža bija tukša. Alise ieslēdza lukturīti, izklāja dažas lupatas un izņēma no tās slēptuves metāla kasti.
Iekšā bija viss, kas bija palicis pāri no viņas pagātnes dzīves: skalpelis, skavas, adatas, veca spirta pudele.
Viņas rokas netrīcēja. Tikai sirds dauzījās, it kā tā gribētu izlauzties no krūtīm.
Griežums bija precīzs, pārliecināts. Asinis tecēja, biezas, tumšas.
Alise šuva, pārsēja, elpoja kopā ar šo sievieti, it kā glābtu daļu no sevis.
Divas stundas vēlāk viss bija beidzies.
Slimniece elpoja. Dzīvoja.
Viņa atvēra acis rītausmā.
“Kur es esmu?” Viņa tik tikko spēja pateikt.
“Garāžā,” Alise atbildēja, apsēžoties pie sienas.
“Vai jūs… esat ārste?”
“Reiz sensenos laikos.”
Sievietes vārds bija Luīze Hofmane. Ietekmīga uzņēmēja meita. Viņa bija cietusi negadījumā — viņas automašīna bija nobraukusi no ceļa, un Luīze brīnumainā kārtā bija nonākusi šajā izgāztuvē.
Nākamajā dienā viņai pakaļ ieradās apsardze. Luīze raudāja, lūdzot viņus ņemt Alisi līdzi, bet Alise papurināja galvu:
“Mana vieta ir šeit.”
Luīze atstāja aploksni un zīmīti: “Jūs izglābāt manu dzīvību. Ja jūs kādreiz nolemsiet atgriezties, atrodiet mani.”
Alise sadedzināja vēstuli. Viņa paslēpa naudu. Un devās tālāk.
Gadi pagāja.
Pilsēta bija mainījusies, bet debesis virs izgāztuves palika nemainīgas. Alise tagad dzīvoja zem dzelzceļa tilta, ārstējot bezpajumtniekus, pārsienot brūces un izņemot lodes. Cilvēki viņu sauca vienkārši par Ārstu.
Kādu dienu pie viņas pienāca vīrietis dārgā mētelī.
“Ārsts Moreno?” viņš jautāja.
Viņa sastinga.
“Šāds vārds neeksistē.”
“Esmu Sebastians Hofmans. Luīzes brālis. Tu izglābi viņas dzīvību pirms pieciem gadiem.”
Alise novērsās.
“Vai viņa ir dzīva?”
“Nē,” viņš klusi teica. “Viņa nomira vakar. Vēzis. Un… viņa tevi visu šo laiku ir meklējusi.”
Viņš pasniedza aploksni, kas bija aizzīmogota ar notāra zīmogu.
“Viņa tev atstāja mantojumu. Un… vēl kaut ko.”
Alise tai nepieskārās.
“Es neņemšu naudu.”
“Tā nav tikai nauda,” viņš teica. “Tā ir patiesība.”
Viņš ieturēja pauzi.
“Vai tu zināji, ka Luīze tajā naktī bija stāvoklī?”
Šķita, ka pasaule apstājās.
“Nē…”
“Viņa dzemdēja divas dienas pēc tam, kad tu viņu izglābi. Zēns. Viņš svēra mazāk nekā kilogramu. Bet viņš izdzīvoja. Pateicoties tev.”
Alise satvēra galvu rokās. Viņas sirds dauzījās, elpa aizrāvās. “Kur viņš ir?”
“Pie mums. Viņam ir pieci gadi. Viņu sauc Matjē.” Sebastians izvilka fotogrāfiju. “Viņš izskatās pēc tevis.”
Viņa uzmeta viņam skatienu. Zēns ar pelēkām acīm un izspūrušiem matiem smējās, turot rokās rotaļu pūķi.
Alise pirmo reizi piecu gadu laikā raudāja.
Sebastjans turpināja:
“Luīzai pirms nāves veica DNS testu. Tas parādīja, ka tu esi viņa bioloģiskā māte.”
Alise nobālēja.
“Tas nav iespējams…”
“Tevi atrada izgāztuvē pēc trim dienām pēc pazušanas,” viņš klusi teica. “Toreiz klīda baumas… ka tevi nolaupīja. Ka tiek veikti eksperimenti. Viņa visu izdomāja. Tevi mākslīgi apaugļoja.”
Atmiņas plūda kā vētra: auksta gaisma, injekcijas, maskas, sāpes.
Viņa atcerējās.
“Luīza tevi atpazina, kad pamodās,” Sebastians turpināja. “Viņa zināja, kas tu esi.” Un, kad viņa saprata, ka ir stāvoklī, viņa nolēma paturēt bērnu. Tavu bērnu.
Alise nevarēja nostāvēt. Viņas ceļgali saliecās. Viss, ko viņa bija uzskatījusi par sodu, izrādījās liktenis.
Pēc nedēļas viņa nolēma. Viņa devās uz Hofmaņu māju — lielu, ar baltām kolonnām un dārzu.
Aukle atvēra durvis. Un tad parādījās viņš — Metjū.
“Vai tu esi māte?” viņš klusi jautāja.
Alise pamāja, nespēdama izrunāt ne vārda.
“Tavas rokas ir saskrāpētas,” viņš teica. “Vai tu cīnījies?”
“Nedaudz,” viņa pasmaidīja. “Uz mūžu.”
“Vai tu paliksi?”
“Ja tu man ļausi.”
“Es gribu,” viņš teica un apskāva viņu.
Tajā brīdī Alise saprata: viņa vairs nebija atstumtā.
Viņa bija māte.
Pagāja gads. Alise atguva savu medicīnisko licenci. Viņa strādāja bērnu klīnikā, veicot operācijas zīdaiņiem ar iedzimtiem defektiem.
Katru rītu viņas dēls pavadīja viņu līdz durvīm un teica:
“Mammu, tu esi supervaronis.”
Un pirmo reizi ilgā laikā viņa tam noticēja.