Jūra bija mierīga.

Patruļkuģis “Albatros” pārvietojās pa viļņiem, kad kāds jūrnieks norādīja uz kaut ko pie horizonta: spilgtu, zaļu sfēru, kas dreifēja pa straumi.

Sākumā viņi domāja, ka tā ir boja. Bet, tuvojoties, viņi saprata: tā nebija.

Pārāk gluda. Pārāk perfekta.

Saule atstarojās no tās virsmas kā pulēts spogulis.

Vīri nemierīgi paskatījās viens uz otru.

Kapteinis sarauca pieri un klusā balsī pavēlēja:

“Pietuvojies.”

Kuģis mainīja kursu.

Kad āķis trāpīja objektam, skaņa bija dziļa un metāliska, kā atbalss no laika dzīlēm.

Tā nebija plastmasa. Tā nebija koks.

“Ja tas ir metāls,” viens nomurmināja, “tad tas pats nepeldēs…”

Viņi piesēja tam virvi, bet aukla savilkās bez rezultātiem.

Sfēra šķita noenkurota pie kaut kā dziļumā.

Kapteinis mēģināja sasniegt krastu, bet bija dzirdama tikai statiska dūkoņa.

Jūra bija kļuvusi klusa, pārāk klusa.

Viņi nolēma sūtīt ūdenslīdējus.

Pirmais nolaidās, un viņa lukturītis caurdūra tumsu.

Pēkšņi viņa priekšā parādījās milzīga ēna.

Tā nebija klints. Tas bija metāls.

“Šeit lejā kaut kas ir…” viņa balss drebēja.

“Tas ir milzīgs.”

Kad gaisma pāršalca virsmu, parādījās kniedes, lūkas un sarūsējušais korpuss.

Tas bija nogrimis kuģis.

Nirēji ienāca pa pusatvērtām durvīm.

Iekšā viņi atrada glīti sakārtotas kastu rindas.

Viņi izvirzīja ziņas virspusē:

“Tie nav ieroči… tie ir krājumi. Medikamenti.”

Kuģis “Albatross” bija atklājis humānās palīdzības kuģi, kas bija pazudis septiņdesmit gadus iepriekš.

Un sfēra, kas peldēja virs tā, nebija atkritumi:
tā bija zīme, nospiedums, ko atstājuši tie, kas vēlējās, lai kāds to kādreiz atrastu.

Uz klāja neviens nerunāja.

Tikai jūras šalkas…
un stāsta smagums, ko okeāns bija izvēlējies paturēt.

Kāpēc, jūsuprāt, kāds gribēja kuģi paslēpt, nevis glābt? Dalieties savās domās komentāros — jo dažreiz jūra ne tikai slēpj noslēpumus… tā tos arī aizsargā.