Piecus gadus Anna katru rītu pamodās ar nepanesamām sāpēm vēderā. Sākumā viņa domāja, ka tās ir īslaicīgas, bet sāpes pakāpeniski pārauga hroniskās mokās. Viņas vīrs, ārsts, viņai teica: “Tas ir tikai gastrīts, nepārspīlējiet,” un deva viņai dažas tabletes. Anna viņam uzticējās, bet laika gaitā viņa sāka just, ka kaut kas kustas un mainās viņas vēderā. Viņas vīrs to noraidīja kā “psiholoģisku ilūziju” un neļāva viņai apmeklēt ārstu.
Kādā pusnaktī sāpes pastiprinājās kā dūriena brūce, un Anna nevarēja paelpot. Kad viņa lūdza vīram palīdzību, viņš dusmīgi pasniedza viņai vēl tabletes un lika atgriezties gulēt. Nākamajā dienā, kad viņas vīrs bija devies uz darbu, Anna paskatījās spogulī un redzēja, ka viņas vēders ir pietūkis, it kā viņa būtu stāvoklī, un zem ādas bija dīvaina kustība. Kaimiņš dzirdēja viņas vaidus un nekavējoties izsauca ātro palīdzību. Kad ārsts slimnīcā apskatīja Annu, viņa seja savilkās šausmās; viņš varēja tikai teikt: “Kā jūs līdz šim esat izdzīvojuši šādā stāvoklī?”
Anna tika steidzami operēta, kur no viņas vēdera tika izņemta milzīga masa. Šī masa, kas gadu gaitā bija kļuvusi milzīga, spieda viņas iekšējos orgānus. Ķirurgs paziņoja, ka masa tur bija jau gadiem, nevis mēnešiem ilgi, un varēja jebkurā brīdī pārplīst, nogalinot viņu. Cita ārsta uzdotais jautājums viņas atveseļošanās laikā visu noskaidroja: “Vai jūsu vīrs zināja par šo diagnozi?” Izmeklēšana atklāja, ka vīrs bija informēts par visiem testu rezultātiem, bet bija apzināti maldinājis savu sievu ar medikamentiem, aizbildinoties ar “gastrītu”.
Patiesība drīz vien kļuva skaidra; viņas vīram jau ilgu laiku bija romāns ar citu sievieti, gaidot, kad sievas slimība beigsies “dabiski”. Tā vietā, lai viņu ārstētu, viņš klusībā vēroja, kā viņas stāvoklis pasliktinās. Anna ne tikai cieta fiziskas sāpes; viņu piecus gadus lēnām nāvē dzina persona, kurai viņa visvairāk uzticējās. Šī šausminošā nodevība nebija tikai medicīniska nolaidība, bet gan aukstasinīgi plānots slepkavības mēģinājums.
Anna brīnumainā kārtā izdzīvoja, bet brūce viņas sirdī bija daudz dziļāka par viņas fiziskajām sāpēm. Tiklīdz viņu izrakstīja no slimnīcas, viņa iesniedza kriminālsūdzību pret savu vīru, kurš viņu apzināti bija atstājis nāvē. Viņas piecus gadus ilgās klusās raudas beidzot bija atbildējušas taisnīguma priekšā. Anna vairs nenesa tumšo nastu savā klēpī un nežēlīgo vīrieti savā dzīvē; viņa sāka jaunu dzīvi, katru mirkli uzskatot par otru iespēju.