Dziļi personiskā esejā 73 gadus vecs vīrietis vārdā Roberts stāsta par sāpīgo ceļojumu, sērojot par sava vienīgā bērna, meitas Klēras, zaudējumu pirms trim gadiem. Bēdu pārņemts, Roberts bija atkāpies no pasaules, ļaujot savai dzīvei ieslīgt klusā vientulības rutīnā. Viņa znots Marks nenogurstoši centās viņu izvilkt no bēdu pārņemtā stāvokļa, galu galā pārliecinot viņu lidot uz Šarloti, lai būtu kopā ar ģimeni. Roberts negribīgi piekrita, uzvelkot savu labāko jaku – dāvanu no Klēras – un gatavojoties grūtajam ceļojumam.

Pa ceļam uz lidostu Robertu uzbruka jaunu vīriešu grupa, brutāli uzbrūkot viņam un nozogot viņa naudu. Satriekts un sasists, ar Klēras jaku nodriskātās drānās, viņš devās uz lidostu, jūtoties pazemots, kamēr cilvēki skatījās un čukstēja. Nosodījuma sajūta tikai pastiprinājās, kad viņš iekāpa biznesa klases lidmašīnā – greznībā, ko viņš nekad iepriekš nebija piedzīvojis. Pārējie pasažieri, redzot viņa izspūrušo izskatu, izturējās pret viņu ar nicinājumu un klaju nicinājumu, un viens vīrietis Rolex pulkstenī ņirdzīgi ieteica viņam doties uz vagonu.

Lidojums Robertam bija mokoša pieredze. Vīrietis Rolex pulkstenī un citi salonā nežēlīgi jokoja par viņu, liekot viņam justies kā “blaktiņam” un “piesārņotajam”. Viņš sēdēja savā sēdeklī, stīvs un kluss, cenšoties rast mierinājumu savas meitas atmiņās. Viņš neēda un nedzēra, izvēloties paciest pazemojuma stundas, līdz beidzot varēja izkāpt un aizbēgt.

Tiklīdz lidmašīna nolaidās, domofonā atskanēja kapteiņa balss, un Roberts bija apstulbis, saprotot, ka tas ir viņa znots Marks. Par pārsteigumu visiem salonā esošajiem, Marks nosauca Robertu par savu sievastēvu un kaislīgi viņu aizstāvēja. Viņš paskaidroja sāpes par sievas, Roberta meitas, zaudējumu un raksturoja Robertu kā tēvu, kāda viņam nekad nav bijis, un drosmīgāko vīrieti, kādu viņš jebkad ir pazinis. Viņš kritizēja pasažierus par nepieklājību un par cilvēka, kurš jau tik daudz bija zaudējis, nosodīšanu.

Salons, apstulbis klusumā, sāka aplaudēt. Roberts, emociju pārņemts, beidzot jutās redzēts pēc gadiem, kad jutās neredzams. Vīrietis Rolex atvainojās, bet Roberts vienkārši atbildēja: “Tu negribēji zināt.” Šī pieredze kļuva par spēcīgu mācību par cieņu un smeldzīgu atgādinājumu, ka mīlestība un laipnība ir vienīgie patiesie cilvēka vērtības mēri.