Marija un Tomass bija pavadījuši trīsdesmit trīs gadus, veidojot dzīvi ap saviem “septiņiem brīnumiem” – meitām -, tikai lai redzētu, kā viņu pasauli sagrauj neārstējama vēža diagnoze. Kad Dr. Patels paziņoja ziņas par agresīvu, ļaundabīgu slimību, kas ilgst mazāk nekā gadu, ģimenes rosīgās mājas, kas kādreiz bija piepildītas ar mirdzumu un nakts smiekliem, kļuva par drūmu vietu, kur bija intravenozas pilināšanas un asins analīzes. Tomasam bija viens pēdējais, sirdi plosošais sapnis: pavadīt visas septiņas meitas pie altāra. Saprotot, ka laiks ir ienaidnieks, ko viņi nevar uzvarēt ar parastajiem līdzekļiem, Marija nolēma pārspēt slimību, sarīkojot slepenu, kolektīvu “kāzu pastaigu” savas vecākās meitas Emīlijas gaidāmajās kāzās.
Misija tika izpildīta ar militāru precizitāti, iesaistot visas septiņas māsas un līdzjūtīgu pakalpojumu sniedzēju komandu, kas saprata situācijas nopietnību. Kamēr Tomass cīnījās ar ķīmijterapijas fizisko izsīkumu, viņa meitas strādāja aizkulisēs, meklējot kāzu kleitas no lietotu apģērbu veikaliem un kāzu saloniem, lai katra varētu piedalīties. Lilija veica pārveidojumus, kamēr Nora un kāzu koordinatore nodrošināja, ka baznīcas loģistika atbilst Tomasa sarūkošajiem spēkiem. Mērķis bija pārvērst vienas kāzas par mūža atmiņu tēvam, kurš baidījās, ka vēzis atņems viņam iespēju redzēt savas jaunākās meitas, tostarp piecpadsmitgadīgo Sofiju, kā līgavas.
Emīlijas kāzu dienā Tomass bija tikai sava agrākā “es” ēna, un viņam bija nepieciešama Marijas atbalsta roka, lai vienkārši nostāvētu. Pusceļā pa eju mūzika mainījās, un pārsteigums tika atklāts: Tomass pacēla acis un ieraudzīja sešas pārējās meitas stāvam rindā, katra ģērbusies baltā. Baznīcā iestājās kolektīvs, asaru pilns klusums, kad Tomass, pārņemts ar “brīnumu”, kas notika viņa priekšā, nogāja dažus soļus ar katru meiteni. Viena pēc otras viņas paņēma viņa roku, saņēma skūpstu uz pieres un iečukstēja viņam savu mīlestību, ļaujot viņam piepildīt savu sapni septiņas reizes vienā svētā pēcpusdienā.
Emocionālā kulminācija pienāca, kad Tomass sasniedza Sofiju, savu jaunāko meitu, un apskāva viņu ar izmisīgu intensitāti, kas, šķiet, nepakļāvās laikam. Tajā stundā Dr. Patela kabineta klīnisko realitāti nomainīja nepaklausīga ģimenes svinēšana. Pat atzīstot savu dziļo izsīkumu pieņemšanā, Tomass pasludināja mirkli par “ideālu”, apzinoties, ka viņa sieva un meitas ir atguvušas kontroli pār viņa pagājušo mēnešu stāstījumu. Viņas nebija tikai sarīkojušas fotosesiju; viņas bija uzcēlušas aizsargmūri pret nākamā gada tumsu, nodrošinot, ka vēzis nebūs vienīgā lieta, ko viņas atcerēsies.
Tajā vakarā, kad ģimene sapulcējās viesistabas grīdā nesaskaņotās drēbēs, atmosfēra mainījās: prom no sērām par nākotnes zaudējumu un uz plānošanu tagadnei. Tomass lika Marijai apsolīt neļaut meitenēm izlikties, ka viss ir kārtībā, kad viņš būs prom – lūgums pēc godīguma, kas kļuva par viņu jauno “ģimenes noteikumu” pamatu. Viņas sāka veidot vēl neradīto atmiņu sarakstu, apņēmušās pateikt patiesību un neizniekot nevienu “labo dienu”. Marijai diagnozes nasta nebija pazudusi, bet pirmo reizi viņa juta stabilu pamatu zem kājām, ko balstīja septiņu meitu un vīra, kurš galu galā viņas visas bija atvedis mājās, mīlestība.