Pavasara lietus maigi krita, it kā žēlojot pilsētu. Lāses tecēja pa stacijas stikliem, atstarojot neona izkārtņu gaismu un steidzīgo cilvēku siluetus. Visi steidzās – katrs savā pasaulē, savās domās, savā nogurumā.

Un uz tālākās, gandrīz aizmirstās platformas, kur vilciens piestāja tikai reizi dienā, gulēja sieviete.

Grūtniece.
Vecā mētelī ar saplēstu apakšmalu, slapjās kedās. Pār muguru karājās kartona kaste, zem galvas – novalkāta soma.

Netālu stāvēja ūdens pudele un izbalējis šalle, ar kuru viņa centās pasargāt vēderu no vēja.

Viņas vārds bija Nora. Bet neviens to nezināja.

Garām gāja cilvēki. Daži novērsās, citi paātrināja soli. Viņa nelūdza palīdzību – viņa tikai klusi, gandrīz bez skaņas, čukstēja:
“Klusu, mazulīt… viss ir kārtībā… tikai vēl mazliet…”

Vilciens tuvojās, garš un smags, tā svilpiens atbalsojās līdzi pērkonam. Inženieris Pēteris pieliecās pie loga un pēkšņi pamanīja siluetu uz slapjā betona.

Sieviete.

Viena pati.

Nekustas.

Viņš strauji bremzēja un izlēca, paklūpot pa peļķēm.

“Hei! Vai tev viss kārtībā?”

Nora pacēla acis. Viņas acis bija nogurušas, sarkanas, bet dzīvas.

“Man viss kārtībā… tikai mazliet nogurusi,” viņa nočukstēja, cenšoties pasmaidīt.

Pēteris novilka cimdus un apsēdās viņai blakus. Dažas sekundes viņš vienkārši skatījās – uz viņas trīcošajiem pirkstiem, uz viņas bālo seju, uz viņas vēderu, kas trīcēja no aukstuma.

Tad viņš piecēlās un devās vilciena virzienā.

Pēc minūtes viņš atgriezās – ar termosu un krūzi. Viņš ielēja karstu tēju, virs stacijas pacēlās tvaiks, smaržojot pēc siltuma un lietus.

“Iedzer,” viņš klusi teica.

Viņa paņēma krūzi abās rokās.

“Es domāju, ka arī tu paiesi garām,” viņa teica tik tikko dzirdami.

Pīters pamāja un novilka jaku, apsedzot viņas plecus.

Pēc dažām minūtēm uz platformas iznāca arī citi.
Konduktori, mašīnisti, stacijas dežuranti. Viens atnesa segu, cits sausas drēbes, kāds cits maizi, vēl kāds pirmās palīdzības komplektu.

Viņi visi stāvēja lietū, pasargājot sievieti, kura pirmo reizi ilgā laikā nedrebēja.

Pasažieri klusēdami skatījās ārā pa logiem. Neviens nefilmēja, neviens nesteidzās. Tikai klusums un lietus lēkāšana uz metāla.

“Iesim iekšā,” teica viens no strādniekiem, pasniedzot roku. “Tur ir silti.”

Nora sāka raudāt.

Ne skaļi – tikai klusi. Asaras sajaucās ar lietu, un tēja joprojām tvaikoja viņas rokās.

Nākamajā dienā viņu aizveda uz bērnunamu.
Pīters viņu apciemoja katru nedēļu, atnesot ēdienu, grāmatas un bērnu drēbes.

Mēnesi vēlāk, kad Nora bērnunama mazajā istabā laida pasaulē zēnu, viņa nosauca viņu par Lūkasu — pēc stacijas, kur kāds pirmo reizi piestāja viņai.