Stāstītāja Linda (36) uzskatīja, ka viņai ir “ideāla” dzīve ar savu vīru Marku un viņu piecus gadus veco meitu Annu. Šo pārliecību satricināja vienkāršs bērnudārza uzdevums: “Uzzīmē savu ģimeni”. Kad Anna parādīja zīmējumu, tajā bija smaidošas Lindas, Marka un Annas figūras, bet arī papildu figūra — zēns, kas uzzīmēts tādā pašā lielumā kā Anna, turot viņas roku. Kad Linda piesardzīgi jautāja par papildu figūru, Annas lepnais satraukums pārvērtās panikā, un viņa nočukstēja šokējošu noslēpumu: “Tētis teica… tev tas nav jāzina. Tas ir mans brālis. Viņš drīz dzīvos pie mums.” Atklāsme Lindu nekavējoties piepildīja ar smacējošām bailēm un nodevības sajūtu, zinot, ka viņas vīrs glabā dziļu, slēptu patiesību par viņu ģimeni.
Dienu pēc zīmējuma Linda izlikās, ka viss ir normāli, bet brīdī, kad Marks devās uz darbu, viņa sāka izmisīgi meklēt viņa privāto dzīvi. Viņa kabinetā un skapī viņa atklāja veselu virkni pierādījumu: medicīnisko rēķinu no bērnu slimnīcas nezināmam zēnam, paslēptas somas ar mazām drēbītēm un sporta apaviem, kā arī čekus par bērnudārza maksām un rotaļlietām no citas pilsētas. Kad Marks vakarā atgriezās, viņu šokēja uz ēdamgalda izklātie fiziskie pierādījumi. Viņš nekavējoties atzinās un uzstāja, ka nav viņu krāpis, taču atzina, ka zēns ir viņa dēls Noa (septiņi gadi) no attiecībām pirms viņu iepazīšanās. Marks paskaidroja, ka Noa māte Sāra gadiem ilgi bija turējusi grūtniecību noslēpumā.
Marks atklāja, ka par Noa eksistenci uzzināja tikai dažus mēnešus iepriekš, kad zēns smagi saslima un viņam bija nepieciešama asins pārliešana. Neatliekamās pārbaudes apstiprināja, ka Marks ir bioloģiskais tēvs, kas pamudināja Sāru izmisumā vērsties pie viņa. Linda izjuta dusmas, nodevību un sirdssāpes, kad saprata, ka Marks slepeni atbalstīja savu dēlu, baidoties viņu zaudēt, ja viņš pateiktu patiesību. Viņš lūdza, ka nevar pamest Noa, nevainīgu bērnu, kas nonācis krustugunīs. Saruna bija mokoša, taču pat haosa vidū Linda nevarēja ignorēt Annas zīmējumu — klusu pierādījumu tam, ka viņas meita jau bija pieņēmusi un atzinīgi novērtējusi brāļa ideju.
Nākamās nedēļas iezīmējās ar strīdiem un smagu klusumu, kamēr Linda cīnījās ar sagrauto uzticību. Tomēr pagrieziena punkts pienāca, kad viņa beidzot satika Noa. Mazo, kautrīgo zēnu, kuram bija tādas pašas bedrītes kā Annai, nekavējoties sagaidīja Annas priecīgais spiedziens: “Mans brāli!” Šis brīdis pārvērta Noa no noslēpumaina par neaizsargātu bērnu. Lindas dusmas mainījās, kad viņa saprata, ka Noa nav drauds, bet gan nevainīgs bērns. Lēnām, piesardzīgi viņi sāka integrēt Noa savā dzīvē, nedēļas nogales bija piepildītas ar divu bērnu ķiķināšanu, un Noa ātri atrada drošu vietu viņu ģimenes struktūrā.
Mēnešus vēlāk, kad viņu jaunā, skaļākā un sarežģītākā ģimenes dzīve bija iestrēgusi rutīnā, Linda nolika abus bērnus gulēt. Anna sapņaini pasmaidīja un nočukstēja pēdējo, šausminošo noslēpumu: “Mans brālis to izdarīja. Vēl pirms mēs viņu satikām.” Tas nozīmēja, ka Noass, vēl pirms Marks par viņu uzzināja, kaut kādā veidā bija sazinājies ar Annu par kopdzīvi. Neskatoties uz Marka nodevības ilgstošo smeldzi, Linda saprata, ka viņas dzīve tagad ir piepildīta ar mīlestību. Viņa atzina, ka nodevība netīši bija novedusi viņu pie dziļākas, stiprākas ģimenes, kas pārsniedza viņas sākotnējās cerības, bet izrādījās piepildīta ar milzīgu, negaidītu prieku.