Kad sirds izvēlas, loģika klusē.
“Luka, mums būs dvīņi!” Anna iesaucās telefonā. “Divi puikas, katrs divarpus kilogramus smags, bet vesels, viss kārtībā!”
“Bet ultrasonogrāfijā teica…” aizsmakušā balsī atbildēja viņas vīrs. “Tad puikas?”
“Jā,” viņa smaidīja caur asarām. “Mūsu mazuļi.”
Grūtniecība Annai bija izaicinājums – gan fizisks, gan emocionāls. Luka, šoferis viņu mazajā uzņēmumā, sākotnēji nebija vēlējies bērnus. Viņu stāsts nesākās ar mīlestību, bet gan ar mēģinājumu aizmirst. Viņš nesen bija piedzīvojis nodevību: viņa līgava Klāra viņu krāpa ar draudzeni. Luka vairs nevarēja izturēt, pārtrauca saderināšanos un vienkārši meklēja veidu, kā pārstāt just sāpes. Anna, jauna grāmatvede, naiva un rudmataina, kļuva par viņa glābiņu – lai gan viņa vēl nezināja, par kādu cenu.
Viņa bija meitene, kuru reti pamanīja: vasaras raibumi, nepaklausīgi mati, maiga daba. Luka kļuva par viņas pirmo vīrieti, viņas pirmo skūpstu, viņas pirmo sapni. Viņa patiesi iemīlējās, bet viņš vēlējās tikai klusumu.
Kad Anna palika stāvoklī, viss nāca gaismā. Luka bija apmulsis, bet viņa māte uzstāja: apprecēties. Viņi apprecējās klusi, bez kleitām vai tostiem, vienkārši svinot dārzā. Anna staroja, Luka klusēja.
Viņš arvien vairāk laika pavadīja “darbā”, nevēlēdamies redzēt savu sievu vai viņas augošo vēderu. Viņa, savukārt, sapņoja par nākotni. Viņa ticēja, ka mīlestība var augt kā koks — ja to laista ar pacietību.
Bet kādu dienu viņas ceļu šķērsoja Klāra.
“Tagad es saprotu Luku,” viņa auksti teica, nopētot Annu no galvas līdz kājām. “Tu nemaz neesi viņa tipa.”
“Bet mums ir bērni,” Anna atbildēja, drebēdama.
“Tu pati visu izlēmi. Viņš to negribēja,” Klāra iesmējās.
Šie vārdi trāpīja spēcīgāk nekā pļauka. Tajā pašā dienā Anna tika hospitalizēta.
Viņa joprojām viņam zvanīja pēc tam — klusi, it kā baidoties nobiedēt savu likteni:
“Luka, nāc. Viņi izskatās pēc tevis. Ļoti.”
Viņš apsolīja. Bet viņš neatnāca.
Tā sākās viņas dzīve bez vīra, bet ar diviem mazuļiem. Viņa vīramāte palīdzēja, bet Luka arvien vairāk laika pavadīja ar Klāru. Visi mazpilsētā to zināja. Tikai Anna izlikās pretēji. Līdz kādu nakti viņa beidzot tika tam līdz — sakravāja mantas un izplūda asarās:
“Es vairs nevaru izturēt…”
Luka viņu neapturēja. Viņš vienkārši teica:
“Es pats aiziešu.”
Un viņš aizgāja.
Pie savas saimnieces.
Pagāja vairāki gadi. Bērni izauga, un Anna it kā uzziedēja. Viņa kļuva slaida, pārliecināta un skaista. Luka, dodoties apciemot māti, nespēja noticēt savām acīm: viņa priekšā stāvēja pavisam cita sieviete — nevis nomākta meitene, bet gan stipra māte.
“Tu esi mainījusies,” viņš teica, neveikli smaidot.
“Paldies,” viņa mierīgi atbildēja.
Kopš tā laika viņš sāka nākt biežāk — vispirms, lai apciemotu bērnus, tad tikai lai apciemotu viņu.
Klāra bija nikna, sarīkoja scēnas.
“Šķirties no viņas!” viņa kliedza.
“Es nevaru, kamēr bērni ir mazi,” viņš atbildēja.
Un tad viņš klusi pie sevis piebilda: “Un es negribu.”
Kad Klāra, nogurusi no viņa šaubām, devās atvaļinājumā ar citu vīrieti, Luka sakravāja savu koferi un atgriezās mājās.
Anna steidzās pie viņa, nespēdama valdīt asaras.
“Es zināju, ka tu atgriezīsies,” viņa nočukstēja.
Ģimene atkal bija kopā.
Un Klāra, sēžot kafejnīcā pie jūras, skatījās uz jauno gredzenu uz pirksta un nodomāja:
Droši vien bez mīlestības ir vieglāk. Tas sāp mazāk.
Un Anna tajā pašā vakarā glāstīja savu dēlu galvas un nodomāja:
Mīlestība nav vājums. Tas ir spēks, ja prot piedot.
Un katram no viņiem bija taisnība savā veidā.