Vairāk par visu es vēlējos būt māte. Pēc gadiem, kas bija pilni ar zaudējumiem un bēdām, manas lūgšanas beidzot tika atbildētas ar Stefanijas piedzimšanu. Taču šī prieka vidū es devu vēl vienu solījumu: ja man kādreiz būs bērns, es adoptēšu bērnu, kuram tāda nebija. Divas nedēļas vēlāk mūsu dzīvē ienāca Rūta, pamesta Ziemassvētku vakarā. Es mīlēju viņas abas vienādi, taču viņu atšķirības – Stefānijas pārliecība un mērķtiecība, Rūtas klusā, piesardzīgā daba – radīja smalku spriedzi, kas pieauga, viņām kļūstot par pusaudžiem.
Gadu gaitā sāncensība pastiprinājās. Stefānija bez piepūles piesaistīja uzmanību; Rūta no viņas izvairījās. Skolā un mājās es centos viņas mīlēt vienādi, bet meitenes mīlestību piedzīvoja citādi. Naktī pirms izlaiduma balles šī spriedze sasniedza kulmināciju. Rūta, saspringta un piesardzīga, man teica: “Mammu, tu nenāksi uz manu izlaiduma balli. Pēc izlaiduma balles… es iešu.” Viņas vārdi mani caurdūra: viņa uzskatīja, ka ir tikai Stefanijas “piepildījums”, atbilde uz izmisīgu solījumu, ko biju devusi savā tumšākajā stundā.
Es centos izskaidrot patiesību: mana lūgšana bija palīdzības sauciens, kas dzimis izmisumā, nevis darījums. Stefanijas piedzimšana neradīja man mīlestību pret Rūtu; tā ļāva man to dot. Mana mīlestība pret abām meitenēm bija patiesa, dziļa un beznosacījuma. Bet 17 gadu vecumā un sāpināta Rūta to vēl nespēja sadzirdēt. Viņa devās uz izlaiduma balli viena un pēc tam palika prom. Es mokoši gaidīju, kamēr Džons man apliecināja, ka viņa atgriezīsies.
Ceturtajā dienā Rūta parādījās pie durvīm, nogurusi, nesot savu ceļasomu. Klusi viņa teica: “Es negribu būt tavs solījums. Es tikai gribu būt tava meita.” Tajā brīdī viss mainījās. Es viņu apskāvu un turēju, kamēr viņa raudāja – īstas, nevaldāmas asaras – tās, kuras viņa tik ilgi bija turējusi sevī.
Strīds, pārpratums un sāncensība nepazuda uzreiz, bet tā nakts iezīmēja jaunas nodaļas sākumu. Rūta saprata, ka viņu mīl tādu, kāda viņa ir, nevis zvēresta vai solījuma dēļ. Un es sapratu, ka dažreiz mīlestība nav par taisnīgu pieredzes dalīšanos, bet gan par klātbūtnes un sirds noturību.