Pirms trīspadsmit gadiem mana dzīve mainījās brīdī, kad satiku Everiju, trīsgadīgu, pārbiedētu meiteni, kura tikko bija zaudējusi vecākus traģiskā negadījumā. Man bija 26 gadi, es strādāju par neatliekamās palīdzības ārsti, tikko pabeidzu medicīnas skolu, pilnīgi nesagatavotu šausmām, kas tajā vakarā pārņēma mūsu durvis. Bet, kad viņa pieķērās man, atkal un atkal čukstot: “Lūdzu, neatstāj mani vienu,” kaut kas manī mainījās. Es vairs nevarēju ļaut viņai bezrūpīgi saskarties ar svešiniekiem, tāpēc es paliku viņai blakus, lasot viņas stāstus, nesot viņai ābolu sulu un saglabājot viņas saikni ar pasauli, kas bija sabrukusi ap viņu.
Tas, kas sākās kā viena nakts, pārvērtās nedēļās, mēnešos un galu galā par mūža saistībām. Everija kļuva par manu meitu visos svarīgajos veidos. Es kārtoju dokumentus, mājas vizītes un vecāku kursus, līdzsvaroju 12 stundu maiņas slimnīcā un vienlaikus nodrošināju viņai ēdienu, drošību un pārliecību, ka es būšu viņai blakus katrā skolas pasākumā, katrā gulētiešanas laikā un katrās sirdssāpēs. Kad viņa mani lielveikalā pirmo reizi sauca par “tēti”, es sapratu, ka visu savu dzīvi esmu veidojis ap viņu un ka viņa ir kļuvusi par manu visu sirdi.
Augot Everijai, pieauga arī mana vajadzība pēc sabiedrības. Es satiku Marisu, gudru un gādīgu medmāsu, un pirmo reizi es iztēlojos dzīvi, kurā ietilpst gan mīlestība, gan ģimene. Bet šī ilūzija sabruka, kad Marisa man parādīja drošības kameru ierakstu, kurā redzams, kā figūra ar kapuci zog naudu no mana seifa. Mans pirmais instinkts bija aizsargāt Everiju, baidoties no sliktākā. Tas bija mulsinošs, šausminošs brīdis, un es cīnījos, lai samierinātu meiteni, kuru biju audzinājis, ar domu, ka viņa varētu būt iesaistīta.
Patiesība nāca gaismā negaidītā veidā: figūra ar kapuci bija pati Marisa. Viņa bija organizējusi zādzību, mēģinājusi iestāstīt Everiju un manipulējusi ar mani. Viņas nodevība bija pilnīga — viņa gribēja nozagt manu nākotni, manu naudu un manu uzticību. Es skaidri pateicu, ka katru reizi izvēlēšos Everiju, izslēgšu Marisu no mūsu dzīves un nodrošināsišu savas meitas drošību un labklājību. Neskatoties uz bailēm un dusmām, Everija palika nevainīga, un mana atbildība un mīlestība pret viņu nekad nemazinājās.
Tagad mēs ar Everiju atjaunojam savu mieru. Es viņai parādu studiju fondu, izskaidroju katru plānu un apliecinu, ka viņa ir mana meita, mana atbildība un manas mājas. Pirms trīspadsmit gadiem kāda maza meitene izvēlējās mani par savu “labumu”, un es viņu izvēlos atkal katru dienu. Ģimeni nenosaka asinsradniecība – to nosaka klātbūtne, aizsardzība un beznosacījumu mīlestība, neskatoties uz katru izaicinājumu. Tā izskatās mīlestība: īsta, nelokāma un pilnībā mūsu.