Stāstītāja Lila satika Metjū un ātri iemīlējās viņa maigajā dabā, lai gan juta, ka viņā ir kaut kas trausls. Metjū jau no paša sākuma bija atklāts par to, ka ir atraitnis ar piecus gadus vecu meitu Miju, un paskaidroja, ka viņa sieva pirms pusotra gada gājusi bojā autoavārijā. Lila saprata, ka bēdas ir sarežģītas, taču saikne bija spēcīga, un viņa bez vilcināšanās pieņēma Metjū laulības bildinājumu, gatava ienākt Mijas dzīvē kā mātes figūra. Tomēr viņu kāzu naktī, atverot dāvanas, Lila atrada rūpīgi paslēptu aploksni, kas bija pielīmēta pie naktsskapīša atvilktnes apakšas. Vēstule, kas rakstīta sievišķīgā rokrakstā, sākās ar šausminošu frāzi: “Ja tu to lasi, viņš tev nestāstīja patiesību.”
Pirms Lila paspēja izlasīt pārējo vēstules daļu, skaļa blīkšķa sajūta novērsa viņas uzmanību. Viņa ātri atbīdīja aploksni atpakaļ un steidzās uz virtuvi, lai savāktu saplīsušu stiklu. Kad viņa atgriezās, naktsskapīša atvilktne bija aizvērta, un vēstules vairs nebija. Viņas tūlītējais, paniskais secinājums bija, ka Metjū noteikti bija redzējis atvērto atvilktni, atradis vēstuli un paņēmis to, radot iespaidu par draudīgu un negodīgu. Nākamajā rītā spriedze bija taustāma, un Lila aizdomājās, ka Metjū slēpj tumšu noslēpumu par savas sievas nāvi. Kad viņa maigi paspieda Miju, kura bija redzami satraukta, mazā meitene atzinās, ka “tētis teica, ka man nevajadzētu nevienam stāstīt” un ka šis noslēpums sāp arī viņai.
Tad Mia aizveda Lilu uz pagrabu un norādīja uz uzglabāšanas kasti, kas bija pilna ar plastmasas cauruļu gabaliņiem, recepšu flakoniem un pārnēsājamu skābekļa koncentratoru. Tas atklāja pirmo šokējošo patiesību: Mias māte nebija mirusi pēkšņā autoavārijā, bet gan bijusi slima. Tad Mia izņēma pašu vēstuli un atzinās, ka viņa to bija izņēmusi no atvilktnes, jo domāja, ka “palīdz glabāt tēta noslēpumu”. Apziņa, ka viņas bailes no draudīgā Metjū bija nepamatotas un ka viņas vīrs bija vienkārši sērojošs, salauzts vīrietis, bija milzīga.
Vēstules lasīšana apstiprināja emocionālo realitāti. Metjū mirušā sieva bija rakstījusi, ka viņa zina, ka Metjū “pārrakstīs vēsturi” par viņas nāvi, jo viņš “aizsargā cilvēkus, izliekoties”, pat viņu pašu. Vēstule bija maigs, graujošs lūgums viņa nākamajai sievai mīlēt un rūpēties par viņu ar savu “salauzto sirdi”. Tā apstiprināja, ka Metjū nebija melojis, lai būtu nežēlīgs vai ļaunprātīgs, bet gan izdomājis autoavāriju, lai tiktu galā ar sievas lēnās nāves milzīgajām sāpēm un izdzīvotu.
Tajā vakarā Lila konfrontēja Metjū un nolika atvērto medicīnisko preču kasti uz kafijas galdiņa. Kad viņš to ieraudzīja, viņš nekavējoties salūza un asarām acīs atzinās: “Es tikai gribēju sākt no jauna… Es negribēju nest sāpes uz mūsu nākotni.” Lila viņu apskāva un teica: “Tev vairs nav jānes vienatnē.” Izvēloties būvēt savu nākotni uz patiesības un ļaujot Metjū beidzot atklāti sērot, Lila spēja ieņemt savu sievas lomu, kura beidzot varēja viņu “labi mīlēt” un pieņemt ar viņa salauzto sirdi.