Sešas dienas pēc tam, kad viņas bezpajumtnieks vīrs Lerijs nomira no aknu mazspējas, Sāra saņēma pēcnāves vēstuli ar atvainošanos, kurai nebija nekādas jēgas. Viņa bija apprecējusies ar Leriju mazāk nekā pirms mēneša, jo noticēja viņa stāstam, ka viņam nepieciešams laulātais, lai pēc nāves viņu neapglabātu kā anonīmu „Nezināmo“. Tomēr vēstulē viņš atklāja, ka viņa bēres jau bija nokārtotas, un neatlaidīgi lūdza viņu sameklēt Mārgaretu vietējā tiesas namā, lai uzzinātu patiesību. Apjukusi un sāpināta par šo maldināšanu, Sāra devās uz tiesas namu, kur Mārgareta atklāja, ka Lerijs tur bija nostrādājis divdesmit astoņus gadus, kārtojot laulību dokumentus, līdz medicīniskie rēķini un sliktā veselība viņu bija noveduši uz ielas.
Mārgareta parādīja Sārai arhīva mapi, kas bija pilna ar dokumentiem un atklāja, ka gadu desmitiem Lerijs bieži bija piecēlies no sava galda, lai kļūtu par oficiālu liecinieku vientuļiem pāriem, kuri apprecējās bez viesiem. Lai gan viņš bija parakstījies kā liecinieks simtiem laulību apliecību, viņa vārds nekad nebija parādījies blakus vārdam „laulātais“ — līdz dienai, kad viņš apprecēja Sāru. Viņš bija izdomājis stāstu par steidzami nepieciešamām bērēm tikai tāpēc, ka bija pārāk lepns, lai atzītu savu vientulību, un zināja, ka Sāras līdzjūtīgā daba liks viņai piekrist atrisināt problēmu, kuru viņa varēja atrisināt.
Sāra atgriezās pie metro kioska, kur viņi vienmēr bija satikušies, apsēdās Lerija ierastajā vietā ar divām kafijas tasēm un izlasīja viņa vēstuli līdz galam. Lerijs paskaidroja, ka viņam nebija vajadzīga sieva, lai apliecinātu viņa eksistenci, bet viņš vienkārši vēlējās kaut reizi dzīvē izjust, kā tas ir — kad kāds viņu izvēlas. Viņš atzina, ka bija ietērpis savu vēlmi problēmas veidolā, lai pasargātu viņu no nepieciešamības pašai izlemt, vai viņa vientulība ir pietiekams iemesls, lai viņu apprecētu. Vienlaikus viņš maigi atgādināja, ka viņam nebija svarīgi Sāras nemitīgie mēģinājumi salabot viņa dzīvi, bet gan vienkāršie brīži, kad viņa apsēdās viņam blakus un pavadīja ar viņu laiku.
Vēstulē Lerijs neatlaidīgi lūdza Sāru neuzskatīt viņu par neveiksmīgu glābšanas misiju un atgādināja, ka trīs īsas nedēļas viņa patiesi bija bijusi viņa sieva. Sāra ņēma viņa padomu pie sirds: viņa pārstāja izmisīgi censties sakārtot visu apkārt notiekošo un tā vietā sāka vienkārši apsēsties, sarunāties un iepazīstināt ar sevi kādu svešinieku, kurš dalīja ar viņu soliņu.
Beidzot pieņemot Lerija patiesību, Sāra atbrīvojās no vainas sajūtas un iemācījās būt klātesoša šajā mirklī, nevis nepārtraukti censties atrisināt visas pasaules problēmas. Viņa ielēja krējumu melnajā kafijā, ko ieraduma pēc bija nopirkusi, lēni iedzēra malku un beidzot ļāva sev savā tempā raudzīties uz priekšu.