Trīs nedēļas pēc pārcelšanās no Teksasas uz Meinu kopā ar ģimeni — sievu Liliju, astoņus gadus veco dēlu Raienu un dobermani Brendiju — stāstītājs Treviss sajuta jaunu miera sajūtu. Tajā mierīgajā sestdienā, meklējot sēnes aiz viņu mājiņas, klusums tika satricināts, kad Raiens pēkšņi pazuda aiz kokiem. Brendijas asās, satraucošās riešanas aizveda Trevisu un Liliju uz negaidītu izcirtumu. Viņi atklāja nelielu, aizaugušu kapsētu, ko iezīmēja izkaisīti kapakmeņi un novītuši ziedu pušķi. Raiens drīz vien pasauca viņus pie konkrēta kapakmens, sajūsmināti paziņojot, ka ir atradis “tēta attēlu”.
Trevisa sirds izlaida sitienu, kad viņš paskatījās lejup. Akmenī bija iestrādāta keramikas fotogrāfija, kurā viņš bija redzams četrus gadus veca zēna vecumā, kas bija skaidri redzama nolietotā Polaroid fotoattēlā, kas viņam joprojām piederēja. Zem fotogrāfijas bija iegravēts datums “1984. gada 29. janvāris” — viņa dzimšanas diena. Apjucis un satriekts, Treviss centās saprast šo neparasto atpazīšanu. Viņš atzinās Lilijai, ka ir adoptēts pēc tam, kad četru gadu vecumā tika atstāts pie degošas mājas, ar tikai pie krekla piespraustu zīmīti ar uzrakstu: “Lūdzu, rūpējies par šo zēnu. Viņa vārds ir Treviss.” Lilija ieteica, ka viņu pārcelšanās uz Meinu varētu būt liktenis, piedāvājot iespēju atklāt viņa cenzēto pagātni.
Nākamajā dienā Treviss apmeklēja vietējo bibliotēku un uzzināja, ka pirms vairākiem gadiem ugunsgrēkā gājusi bojā ģimene, kas dzīvoja ārpus elektrotīkla aiz viņu mājiņas. Viņš tika nosūtīts pie Klāras M., vecāka gadagājuma sievietes, kura visu savu dzīvi bija nodzīvojusi pilsētā. Klāra nekavējoties atpazina Trevisu, sveicinot viņu ar šoka un siltuma sajaukumu. Viņa sniedza šokējošu atklāsmi: Treviss ir identisks dvīnis, un viņa brālis ir vārdā Keilebs. Klāra apstiprināja, ka ugunsgrēkā gājuši bojā viņa vecāki Šons un Mara, kā arī Keilebs, lai gan Trevisa mirstīgās atliekas nekad netika atrastas. Šis traģiskais stāsts izskaidroja neparasto kapakmeni, ko uzstādīja viņa izdzīvojušais tēvocis.
Klāra parādīja Trevisam izbalējušu avīzes izgriezumu no 1988. gada: “Ugunsgrēks iznīcina ģimenes mājiņu – trīs bojāgājušie, viens pazudis.” Viņa paskaidroja, ka pēc zobu ierakstu pazaudēšanas un medicīnisko dokumentu iznīcināšanas viņa tēva jaunākais brālis Toms atgriezās īpašumā un novietoja piemiņas akmeņus visiem četriem ģimenes locekļiem, atsakoties ticēt, ka Treviss ir miris. Klāra aizsūtīja Trevisu uz Toma māju, un nākamajā rītā Treviss un Lilija devās turp. Kad Toms atvēra durvis, viņš vairākas sekundes ilgi skatījās uz Trevisu, tad klusi apstiprināja: “Tu izskaties tieši kā tavs tēvs,” atpazīstot savu sen pazudušo brāļadēlu.
Toms atklāja, ka cerējis un lūdzis Dievu, lai ar Trevisu viss būtu kārtībā, lai kur viņš būtu nonācis, un apstiprināja, ka kapakmens novietošana bija ticības akts, kas paredzēts, lai saglabātu piemiņu dzīvu. Treviss pavadīja pēcpusdienu, kopā ar Tomu pārskatot dūmu nomelninātās kastes, atrodot pusapdegušu dzimšanas dienas apsveikuma kartīti, kas adresēta “Mūsu puišiem”, un apdegušu dzeltenu kreklu – tieši to pašu, kas redzams kapakmens fotoattēlā. Pēc nedēļas Treviss, Lilija, Raiens un Toms atgriezās izcirtumā. Treviss nometās ceļos un nolika dzimšanas dienas apsveikumu uz Keileba kapakmens, atzīstot dvīņubrāli, kuru nekad nebija pazinis, un pārdomājot iespēju, ka Toms ir uzrakstījis zīmīti un atdevis to, lai glābtu viņu no traģēdijas.