Divpadsmit gadus Roberts pilnīgi viens pats audzināja savas dvīņu meitas Avu un Miju pēc tam, kad viņu māte Klēra aizgāja no ģimenes, kad meitenēm bija tikai seši gadi. Abas meitas, kuras iedzimtas mugurkaula saslimšanas dēļ pārvietojas ratiņkrēslos, bija izaugušas par astoņpadsmitgadīgām, ļoti patstāvīgām jaunietēm un gatavojās doties studēt uz dažādām koledžām. Tomēr Tēva dienā viņas atklāja ko šokējošu: pirms trim mēnešiem viņas slepus bija atjaunojušas kontaktu ar Klēru pēc tam, kad viņa ar viņām sazinājās un pavēstīja, ka viņai ir neārstējams, progresējošs vēzis.
Sākumā Robertu satrieca un sāpināja tas, ka meitas bailēs bija slēpušas no viņa patiesību, taču viņš drīz saprata, ka meitas nebija viņu nodevušas — viņas vienkārši centās tikt galā ar ārkārtīgi sarežģītu emocionālo situāciju. Lai gan Roberts joprojām izjuta dziļu aizvainojumu pret Klēru par to, ka viņa viņus bija pametusi, viņš galu galā izvēlējās aizvest meitas ar automašīnu uz slimnīcu, lai viņas varētu viņu satikt. Ieejot aukstajā, sterilajā slimnīcas palātā, atgriezās desmit gadu sāpes, taču tas arī piespieda Robertu nostāties aci pret aci ar salauzto sievieti, kura beidzot bija gatava stāties pretī savas prombūtnes sekām.
Slimnīcā Klēra atklāja tumšo depresiju un bailes, kas bija likušas viņai aiziet. Viņa atzina, ka bija baidījusies pati no savām domām un bija pārliecināta, ka meitenēm bez viņas būs drošāk. Kamēr Roberts un viņa meitas klausījās viņas atvainošanos un skaidrojumus, gaisā smagi karājās divpadsmit zaudētie gadi, neatstājot vienkāršu ceļu uz pilnīgu piedošanu. Roberts skaidri pateica, ka viņš neliegs meitām tikties ar māti, taču pats pie viņas vairs neatgriezīsies, jo viņas atvainošanās bija nākusi pārāk vēlu, lai salabotu viņu izjukušo laulību.
Turpmākajos mēnešos meitas turpināja apciemot Klēru, kamēr viņas veselības stāvoklis arvien pasliktinājās, un reizēm vērsās pie tēva pēc padoma, kā tikt galā ar pretrunīgajām bēdām un aizvainojumu. Roberts viņām nemitīgi atgādināja, ka viņām nav sevi jāspiež piedot un nav jāizvēlas kāda puse. Viņš palika kā stabils atbalsts laikā, kad meitas centās samierināties ar mātes zaudējumu — sievietes, kuru viņas patiesībā gandrīz nemaz nepazina. Neilgi pēc tam Klēra nomira, un kapsētā Roberts cieši apskāva sērojošās meitas, kamēr viņas raudāja par māti, kas bija aizgājusi, un par attiecībām, kuru viņām nekad īsti nebija.
Kad emocionālā vētra beidzot sāka norimt, māja piepildījās ar kastēm, jo Ava un Mija gatavojās savām pārcelšanās dienām uz koledžu. Vērojot, kā viņas dodas pretī savai patstāvīgajai nākotnei, Robertu pārņēma rūgti salds lepnums. Viņš saprata, ka iespēja meitām atkal satikt Klēru nekādā veidā nebija mazinājusi dziļo saikni, kas viņus vienoja kā ģimeni. Pirmo reizi vairāk nekā desmit gadu laikā sēžot viens pats klusajā mājā, Roberts saprata, ka meitu ceļš pierādīja — viņš bija ne tikai izaudzinājis viņas, bet arī devis viņām spēku pašām atrast savu ceļu uz priekšu.