Es domāju, ka ir pienācis laiks šo krēslu aizsūtīt uz atkritumu poligonu — tas bija stāvējis mūsu mājās gandrīz 20 gadus un izskatījās pilnīgi drausmīgi. Taču mana meita pat neļāva man pietuvoties pie atkritumu tvertnes! Viņa solīja pārvērst šo nolietoto veco krēslu kaut kas patiesi iespaidīgu. Apskati, ko viņa izdarīja, un novērtē viņas darbu pašam!

Reiz es atradu šo krēslu paslēptu vecā bēniņu stūrī. Laiks bija atstājis savas neapstrīdamās zīmes: reiz bagātīgais koka tonis bija izbalējis, un saplākšņa sēdeklis gandrīz sabruka.

Es biju pārliecināta, ka vienīgais risinājums ir atbrīvoties no tā. Bet mana meita, ieraudzījusi šo atradumu, apstādināja mani: “Pagaidi! Nebrīnies! Dod man iespēju!” Viņas vārdi mani pārsteidza. Lai gan viņa vienmēr bijusi aizrautīga ar radošiem projektiem, ideja atjaunot šo krēslu šķita kā tāls sapnis.

“Es pārvēršu to par kaut ko, ko tu pat nevarētu iedomāties,” viņa teica pārliecināti. Un tā sākās pārvērtību process. Viņa saglabāja oriģinālo koka rāmi, izceļot tā dabisko tekstūru un siltumu. Sabojātie saplākšņa elementi tika atjaunoti — tie tika nokrāsoti maigi zaļā krāsā. Šis kontrasts pārvērta krēslu par ko vairāk nekā tikai funkcionālu mēbeli; tas kļuva par satriecošu dekoratīvu centru.

Tagad šis krēsls stāv mūsu mājās kā ikdienas atgādinājums, ka pat vecākie, nolietotākie priekšmeti var saņemt otro iespēju un kļūt par iedvesmas avotu.