90 gadu vecumā es nolēmu pārbaudīt cilvēkus savos uzņēmumos. Es pārģērbos par bezpajumtnieku, nosmērēju seju ar netīrumiem, izlaidu skūšanos un iegāju vienā no lielveikaliem, ko biju uzbūvējis vairāk nekā 70 gadus. Tiklīdz iegāju iekšā, sajutu nosodījuma dzēlienu – čukstus, ņirdzīgus smieklus un klientu un darbinieku izvairīšanos. Veikala vadītājs Kails, kuru biju paaugstinājis amatā pirms gadiem, pat lika man aiziet, nosaucot mani par “vienu no jūsu veida”. Impērija, ko biju uzcēlis ar asinīm, sviedriem un asarām, pēkšņi šķita kā tiesas zāle, un es sapratu, ka mana bagātība un vara ir bezvērtīga, ja runa ir par cilvēka pieklājību.
Tad pie manis vērsās Lūiss, jauns jaunākais administrators. Atšķirībā no visiem pārējiem, viņš izturējās pret mani ar cieņu, piedāvājot ēdienu un laipnu vārdu, neprasot manu identitāti vai naudu. Pie vienkāršas sviestmaizes un kafijas tases viņš pastāstīja, ka viņa tēvs nesen miris, un atpazina manī to pašu kluso izturību. Šis patiesās līdzjūtības žests mani aizkustināja dziļāk nekā jebkura alga vai paaugstinājums amatā. Lūisā es saskatīju tādu godprātību, kādu vienmēr biju cerējusi atrast cilvēkā, kuram patiesi varētu uzticēt savu dzīves darbu.
Pieredzējusi gan nežēlību, gan laipnību savos darījumos, es zināju, ko darīt. Es mainīju savu testamentu, atstājot visu — katru biznesu, katru aktīvu — Lūisam. Viņš bija izturējis manu rakstura pārbaudi tādā veidā, kā to nekad nevarētu izmērīt ar naudu. Bet drīz pēc tam pienāca vēstule, kurā mani brīdināja izpētīt viņa pagātni: 19 gadu vecumā viņš bija arestēts par zādzību lielā apmērā. Kad es viņu konfrontēju, es gatavojos maldināšanai vai attaisnojumiem, bet viņš atklāti atzina savu kļūdu un paskaidroja, kā cietums viņu ir mainījis. Viņa godīgums, pazemība un apņemšanās pareizi izturēties pret cilvēkiem pierādīja, ka viņa pagātne nenoteica cilvēku, par kuru viņš bija kļuvis.
Īstais izaicinājums radās, kad ģimenes iejaukšanās draudēja visu apdraudēt. Ieradās mana brāļameita Denīze un pieprasīja, lai Lūiss neko nemantotu. Viņas alkatība un tiesību apziņa asi sadūrās ar Lūisa nesavtību, un kļuva skaidrs, ka viņam ir nepieciešama aizsardzība, ne tikai bagātība. Es sapratu, ka mans īstais mantinieks nav kāds pēc asinīm, bet gan kāds, kuru vada līdzjūtība un principi – kāds, kurš turpinās cieņas, nevis bagātības mantojumu.
Tā nu es nodibināju Hačinsa Cilvēka cieņas fondu, ieguldot tajā katru biznesu, katru dolāru un katru bagātību, lai izveidotu stipendijas, bezpajumtnieku patversmes un pārtikas bankas. Es iecēlu Lūisu par tā direktoru uz mūžu nevis tāpēc, ka viņam būtu nepieciešama mana bagātība, bet gan tāpēc, ka viņš zināja, kā to izmantot, lai mainītu dzīves. Viņā es atradu savu mantinieku ar mērķi: cilvēku, kurš atzīst citu vērtību un dod, negaidot neko pretī. 90 gadu vecumā es beidzot sapratu, ka patiess mantojums netiek mērīts bagātībā, bet gan laipnībā, līdzjūtībā un dzīvēs, kurām esmu pieskāries šajā ceļā.