Amberei mierīgais pēcpusdienas ritms tika izjaukts, kad piegādātājs viņai atnesa milzīgu, bez uzraksta esošu ziedu pušķi ar tieši 100 dzeltenām rozēm, kamēr viņas vīrs Daniels atradās komandējumā. Lai gan sākumā viņa jutās aizkustināta, Ambera drīz vien kļuva nemierīga, jo Daniels viņai vienmēr dāvināja baltas rozes, un tik liels ziedu skaits šķita nesot draudīgu simboliku. Rūpīgāk apskatot kātus, viņa atklāja trīs apzināti iezīmētas sarkanas rozes, kas bija paslēptas pušķa vidū – noslēpumainu rakstu, kas viņā atmodināja tumšu atmiņu par viņas mirušo tēvu, bijušo slepkavību izmeklētāju.
Nespējot sazvanīt Danielu, Ambera sazinājās ar policiju, un pie viņas mājas ieradās detektīvs Kellans – sens viņas tēva kolēģis. Viņš atklāja šausminošu saikni ar neatrisinātu lietu par trim sievietēm, kuras pirms 22 gadiem pazuda pēc tam, kad bija saņēmušas identiskus pušķus. Izmeklēšana strauji saasinājās, kad varas iestādes noskaidroja, ka Daniela komandējums bija pilnībā izdomāts, bet viņa darba kabineta pārmeklēšana atklāja paslēptus laikrakstu izgriezumus un piezīmes, kurās bija sīki aprakstīti gadu desmitiem vecie pazušanas gadījumi.
Noslēpumam kļūstot arvien dziļākam, kriminālistikas pārbaude atklāja, ka pirkstu nospiedumi uz ziedu pasūtījuma veidlapas nepiederēja Danielam, bet gan Amosam – pensionētam izmeklētājam un viņas tēva bijušajam partnerim, kuru tēvs slepus bija turējis aizdomās. Detektīvs Kellans secināja, ka rozes patiesībā bija paredzētas kā vilinājums un brīdinājums Danielam, kurš, izmantojot atgūtās Amberas tēva piezīmes, klusi bija pētījis veco neatrisināto lietu, lai pasargātu savu sievu.
Policija beidzot izsekoja Amosu līdz pamestai medību būdai un viņu arestēja, tādējādi atrisinot 22 gadus ilgo mīklu, kamēr Daniels beidzot atgriezās mājās – sasists, pārguris, bet dzīvs. Pēc dažām nedēļām, atkal esot kopā uz savas verandas, Ambera un Daniels saprata, ka baisais ziedu pušķis nekad nebija domāts viņai, bet gan bija nežēlīgs, pēdējais slazds vīrietim, kurš bija nonācis pārāk tuvu patiesībai.