Zaudējot mazmeitu Gvenu, likās, ka pasaulei ir atņemtas visas tās krāsas. Tā kā biju viņu audzinājusi viena kopš astoņu gadu vecuma, viņa bija visa mana dzīve. Kad viņas izlaiduma kleita ieradās manā lievenī dienu pēc viņas bērēm, tas šķita kā nežēlīga ironija. Gvena pēkšņi nomira no neatklātas sirds aritmijas – klusā slepkavas, ko ārsti teica, ka varētu izraisīt stress. Es iekritu dziļā vainas apziņā, pārliecināta, ka esmu cietusi neveiksmi, jo nepamanīju viņas izsīkuma pazīmes, un ka mana nolaidība viņai maksāja tieši to nākotni, ko viņa tik aizrautīgi bija plānojusi.
Sēru lēkmē es nolēmu darīt kaut ko neparastu, lai viņu godinātu. Es pati uzvilku mirdzoši zilo izlaiduma kleitu un, jūtoties smieklīgi, izlaiduma vakarā braucu uz viņas vidusskolu. Es iegāju sporta zālē ar augsti sakrustotiem sirmiem matiem, apņēmības pilna ļaut kleitai ieraudzīt gaismu, kurai tā bija paredzēta. Stāvot pusaudžu jūras vidū, es sajutu asu dūrienu ribās. Dziļi iebāzta kleitas oderē, es atradu Gvenas ar roku rakstītu vēstuli, kas mainīja visu, ko es domāju, ka zināju par viņas pēdējām dienām.
Vēstule bija atzīšanās, rakstīta Gvenas pazīstamajā, mierīgajā rokrakstā. Viņa atklāja, ka pirms dažām nedēļām skolā bija noģībusi un apmeklējusi ārstu, kurš bija brīdinājis viņu par viņas sirdi. Viņa man to nebija teikusi, jo nevēlējās piepildīt mūsu pēdējos mēnešus kopā ar tām pašām bailēm un bēdām, kas mūs bija vajājušas kopš viņas vecāku nāves. Viņa apzināti bija slēpusi savu slimību, lai pasargātu mani, izvēloties viena nest savas mirstības nastu, lai es varētu palikt laimīga. Viņa noslēdza zīmīti ar vēlēšanos: Ja es viņu kādreiz atrastu, man vajadzētu būt tai, kas valkā kleitu, jo es biju persona, kas viņai bija atdevusi visu.
Es nepaliku ēnā; es devos tieši uz skatuves, paņēmu mikrofonu un dalījos Gvenas drosmē ar visu telpu. Es skaļi nolasīju viņas vārdus, ļaujot viņas draugiem un skolotājiem zināt, ka viņas prombūtne nebija nolaidības traģēdija, bet gan apliecinājums viņas dziļajai mīlestībai un nesavtībai. Sporta zālē iestājās smags, cieņpilns klusums, jo sabiedrība apzinājās spēku, kas piemita meitenei, kuru viņi bija zaudējuši. Stāvot tur viņas vietā, es ne tikai apraudāju viņu; es piepildīju viņas pēdējo vēlēšanos tikt atzītai nevis kā upurim, bet gan kā mūsu ģimenes sirdspukstam.
Nākamajā rītā es saņēmu zvanu no šuvējas, kura bija palīdzējusi Gvenai paslēpt zīmīti. Viņa apstiprināja, ka Gvena bija perfekti izplānojusi atradumu, zinot, ka es būšu vienīgā, kas to atklās. Kad es noliku klausuli un paskatījos uz zilo audumu, kas karājās virs krēsla, nomācošā vainas apziņa, ko biju nesis, beidzot sāka izzust. Gvena nebija nasta, ko es nevarētu pasargāt; viņa bija aizstāve, kas izvēlējās aizsargāt mani. Es beidzot ļāvu sev brīvi elpot, zinot, ka mūsu saikne ir savstarpēju rūpju šedevrs, ko pat nāve nevar pārraut.