Jau trīs nedēļas pelēkās debesis bija spiedušas pilsētu. Elizabete stāvēja pie loga, vērojot, kā nokareni mākoņi klājas pie jumtiem. Bērni spēlējās pagalmā starp peļķēm, nepievēršot uzmanību aukstajam mitrumam. Viņu skanīgās balsis blāvi atbalsojās līdz septītajam stāvam.

“Interesanti, cik ilgi tas turpināsies?” viņa nodomāja, pielabojot blondu matu šķipsnu, kas bija izsprukusi no savas sakoptās copes.

Durvju zvans spalgi un neatlaidīgi zvanīja. Elizabete sarāvās – viņa negaidīja apmeklētājus.

Evelīna, viņas bijusī vīramāte, stāvēja durvīs. Taisni un savākti, ar savu raksturīgo sudraba putna formas brošu rokās. Viņa nebija mainījusies: tās pašas atturīgās kustības, tas pats sievietes skatiens, kas pieradusi pie uzklausīšanas.

“Labdien, Elizabete,” viņa mierīgi teica, it kā starp viņām nebūtu pagājuši gadi klusuma. “Ceru, ka netraucēju?”

Negaidot uzaicinājumu, Evelīna iegāja dzīvoklī, lēnām novelkot cimdus.

“Nāciet iekšā,” Elizabete teica, atkāpjoties malā.

Dzīvojamā istaba bija mainījusies kopš Evelīnas pēdējās reizes. Bija pazudušas drūmās mēbeles, smagie aizkari, tumšie rāmji. Istaba bija piepildīta ar gaismu un gaisu.

“Tu esi pārveidojusi interjeru,” viņas vīramāte piebilda, apkārt skatoties. “Ričards to nepiekristu.”

“Ričards vairs šeit nedzīvo,” Elizabete mierīgi atbildēja. “Ne divus gadus.”

“Tam nav nozīmes. Lietas tika nopirktas par viņa naudu.” Evelīna saknieba lūpas. “Bet es ne tāpēc atnācu.”

Viņa ieturēja pauzi, tad izelpoja.

“Man vajadzīga tava palīdzība. Man tūlīt būs operācija. Ričards ir prom, un bez viņa… neviena cita.”

Elizabete paskatījās uz sievieti, ar kuru viņa reiz bija dalījusi mājas, un klusums. Evelīna bija novecojusi, viņas sejā bija grumbas, matos mirgoja pelēkas svītras.

“Tu saproti, ka es vairs neesmu tava dēla sieva, kas nozīmē, ka man nav pienākuma tev palīdzēt,” viņa klusi, bet stingri teica.

Evelīna pacēla galvu.

“Es domāju, ka tu neesi no tiem, kas atraida kādu, kam nepieciešama palīdzība.”

“Es tikai gribu saprast, kāpēc tu nāci pie manis,” Elizabete atbildēja.

Viņa reiz bija sapņotāja – viņa rakstīja rakstus, veica intervijas, ticēja vārdu spēkam. Līdz brīdim, kad satika Ričardu – pārliecinātu, izcilu, ar balsi, kurai varēja uzticēties. Viņš lasīja dzeju, dziedāja un prata apburt. Sešus mēnešus vēlāk viņš bildināja.

Pēc kāzām Evelīna uzstāja, lai viņi pārceltos pie viņas. “Kāpēc īrēt dzīvokli, ja man ir trīsistabu dzīvoklis?” viņa teica. Kopš tā brīža Elizabetes dzīve kļuva kontrolēta.

“Tu nepareizi gludini kreklus,” teica Evelīna. “Ričardam garšo zupa bez pipariem. Un jebkurā gadījumā viņam vajadzētu vakariņot tieši septiņos.”

Pamazām Elizabete pārstāja būt pati. Darbs, sapņi, ambīcijas — viss izšķīda ikdienas dzīvē un citu cilvēku gaidās. Kad piedzima viņu dēls, Evelīna kļuva par galveno “eksperti” vecāku audzināšanā. Ričards tikai pamāja:
“Mamma zina labāk.”

Tad Evelīna nokrita un salauza gūžu. Ričards bija ārzemēs, un Elizabete rūpējās par viņu viena: gatavoja ēst, mainīja pārsējus, palīdzēja viņai piecelties. Bezmiega naktis, izsīkums un neviena pateicības vārda. Kad Ričards atgriezās, viņas māte sūdzējās, ka Elizabete “vienmēr visu dara nepareizi”. Tad kaut kas viņas iekšienē salūza.

“Es vairs nevaru to izturēt,” viņa teica savam vīram. “Es gribu, lai mēs dzīvotu atsevišķi.”

“Mamma ir veca, viņai vajadzīga palīdzība,” viņš atbildēja. “Tu pārspīlē.”

“Man vajag elpot, Ričard,” Elizabete klusi teica. “Es zaudēju sevi.”

Viņš tikai pamāja viņai ar roku.

Gadu vēlāk viņš aizgāja. Viņš vienkārši sakravāja savu koferi un teica: “Esmu saticis kādu citu. Viņa saprot, ka ģimene ir mājas fronte, nevis kaujas lauks.”

Elizabete palika kopā ar savu dēlu vīramātes dzīvoklī. Pēc nedēļas Evelīna piezvanīja:
“Ceru, ka tu saproti, ka tev šī vieta ir jāatstāj.”

Elizabete nestrīdējās. Viņa īrēja dzīvokli un sāka jaunu dzīvi. Viņa atgriezās mājās — rakstīja, strādāja, elpoja. Viņas dēls uzauga netālu, gudrs un pārliecināts.

Pagāja gads. Viņas karjera uzplauka; Elizabete kļuva par redaktori, pēc tam par redaktora vietnieci. Viņa atkal sajuta dzīves azartu.

Un tagad Evelīna ir uz sliekšņa, lūdzot palīdzību.

“Kāpēc es nācu pie tevis?” viņa jautāja. “Tāpēc, ka nav neviena cita, pie kā vērsties. Ričards zaudēja darbu, viņam ir grūtības, un viņa sieva ir aizņemta ar bērnu.”

Elizabete klusībā klausījās. Nekādas ļaunprātības, nekādas atriebības — tikai vieglas skumjas.

“Es par to padomāšu,” viņa teica. “Atstāj savu numuru.”

Pēc dažām dienām viņa beidzot piezvanīja:
“Es tev palīdzēšu. Bet ar vienu nosacījumu: tu dzīvosi pie mums un ievērosi manus noteikumus.”

Evelīna pamāja:
“Labi.”

Operācija bija veiksmīga. Atveseļošanās bija lēna. Dažreiz atkal parādījās vecais ieradums pārņemt kontroli.

“Tu nepareizi griez dārzeņus,” Evelīna teica.

“Man ir savs ceļš,” Elizabete mierīgi atbildēja.

Pamazām viņas tonis kļuva maigāks. Evelīna sāka ievērot, kā Elizabete tika galā ar darbu, dēlu un māju — nekliedzot, neko neupurējot. Tajā vakarā viņa piegāja pie viņas un teica:

“Visu savu dzīvi es domāju, ka zinu pareizo ceļu. Bet varbūt es iznīcināju visu, ko centos saglabāt. Es baidījos no spēcīgām sievietēm. Baidījos no tevis.”

Elizabete klusēja.

“Tagad es redzu, kāds cilvēks tu esi,” Evelīna klusi teica. “Un es tevi par to cienu.”

Trīs nedēļas vēlāk viņa aizgāja. No rīta, pirms aiziešanas, viņa teica:
“Dzīvoklis, no kura es tevi izdzinu… Es to parakstīju uzticībā tavam dēlam. Viņš ir pelnījis mājas, kur nav baiļu.”

“Kāpēc tu to izdarīji?” Elizabete jautāja.

“Tāpēc, ka tā ir pareizi,” viņa atbildēja.

Šķiroties, Evelīna noņēma putna formas brošu.

“Tas ir fēnikss. Atdzimšanas simbols. Es domāju, ka tas ir par mani. Bet tagad es saprotu – tas ir par tevi.”

Elizabete pieņēma rotaslietu, sajūtot tās svaru un siltumu.

Kad durvis aiz Evelīnas aizvērās, viņa piegāja pie loga. Taksometrs aizbrauca, paņemot līdzi gabaliņu pagātnes.

Uz galda gulēja sudraba putns – un vēstule no izdevniecības. Ielūgums uz jaunu amatu, citā pilsētā.

Elizabete pasmaidīja. Viņa zināja: tagad viņa ir gatava lidot.