Uzzinot, ka meitas no viņa bija slēpušas saziņu ar Klēru, Roberts jutās dziļi sāpināts. Viņu mocīja ne tik daudz dusmas uz meitenēm, cik bailes no nodevības un pēkšņi uzjundījušās sāpīgās pagātnes atmiņas. Kad dvīnes atklāja, ka Klērai ir pēdējā stadijā esošs vēzis un viņa vēlas viņas satikt, Roberts negribīgi piekrita aizvest meitas uz slimnīcu. Pirmo reizi vairāk nekā desmit gadu laikā sastopoties ar Klēru aci pret aci, viņā atkal uzplūda sen neatrisinātas sāpes. Tomēr, redzot, cik ļoti meitas baidījās zaudēt māti, kuru patiesībā tik tikko pazina, Roberts viņu dēļ nolēma uz laiku nolikt malā aizvainojumu.
Slimnīcas apmeklējuma laikā Klēra izplūda asarās un atklāja patiesos iemeslus, kāpēc bija aizgājusi. Viņa paskaidroja, ka cietusi no smagas pēcdzemdību depresijas un biedējošām, uzmācīgām domām, kuru dēļ baidījusies, ka varētu nodarīt meitām pāri. Lai gan šis skaidrojums nespēja vienā mirklī izdzēst divpadsmit prombūtnes gadus vai maģiski sadziedēt visas nodarītās sāpes, Roberts saprata, ka viņas atvainošanās ir patiesa. Viņš stingri noteica savas robežas, paskaidrojot Klērai, ka neliegs meitām viņu apmeklēt, taču vienlaikus skaidri lika saprast, ka viņu abu attiecības ir beigušās un šī tikšanās viņam ir pēdējā atvadīšanās.
Nedēļām ritot, Eva un Mia turpināja apmeklēt Klēru, mēģinot tikt galā ar līdzjūtības, joprojām neatlaista aizvainojuma un skumju mudžekli par attiecībām, kuru viņām nekad īsti nebija bijis. Roberts nemitīgi atbalstīja meitas, atgādinot, ka viņām nav sevi jāspiež piedot un ka viņas drīkst pilnībā izsērot gan māti, kuru zaudējušas, gan to māti, kurai vajadzēja būt viņu dzīvē, bet kuras nebija. Traģiski, ka jau mēnesi pēc Tēva dienas Klēra nomira. Bēres atnesa jaunu emocionālu sāpju vilni, liekot ģimenei vēlreiz saskarties ar smago zaudējuma realitāti — šoreiz ar nāves galīgumu.
Trīs mēnešus vēlāk ģimenes māja bija piepildīta ar kastēm, jo Eva un Mia gatavojās pārcelties uz savām kopmītnēm universitātēs. Vērojot, kā meitas krāmē mantas, draudzīgi ķircina viena otru un pamazām kļūst par patstāvīgām, pārliecinātām jaunām sievietēm, Roberts atcerējās visu, kam viņi kopā bija veiksmīgi izgājuši cauri. Lai gan Klēra bija atgriezusies viņu dzīvē pārāk vēlu, lai patiesi kļūtu par māti, viņas īsā atkalparādīšanās bija ļāvusi dvīnēm rast savu emocionālo noslēgumu. Pirmo reizi palicis viens klusā mājā, Roberts beidzot saprata, ka pagātnes durvju atvēršana nav sagrāvusi viņu saikni. Gluži pretēji — tā bija pierādījusi, ka viņi joprojām ir stipra un saliedēta ģimene, ko nespēj izšķirt pat vislielākais attālums.