Divus gadus pirms galvenajiem notikumiem stāstītājs Čads zaudēja kreiso kāju pārgājiena negadījumā. Viņa atveseļošanās bija smaga cīņa ar fiziskām sāpēm un psiholoģisku pazemojumu, taču viņš cīnījās, lai atgūtos, un galu galā viņam tika uzstādīta 7000 dolāru vērta, pēc pasūtījuma izgatavota oglekļa šķiedras protēze. Šī modernā ierīce nebija tikai aprīkojums; tā bija viņa jauniegūtās neatkarības pamats, kas ļāva viņam skriet, doties pārgājienos un dzīvot, nepārtraukti neskaidrojoties. Šo trauslo otro iespēju dzīvē padarīja vēl postošāku sekojošais uzbrukums viņa draudzenes Lindas mātei, dziļš uzbrukums visam, ko viņš bija rūpīgi pārbūvējis.
Čads plānoja braucienu ar kemperi tikai zēniem, kas ir sena tradīcija, pret kuru Emīlija sašuta, klusībā atņemot savu pieķeršanos un kļūstot auksta. Kamēr Čads palika pa nakti Lindas mātes mājā, viņš atstāja savu protēzi blakus gultai. Nākamajā rītā viņš pamodās un atklāja, ka viņa ir pazudusi, bet Emīlija ir prom. Viņš atrada Lindu lejā, pašapmierināti noraidot savu kāju, nosaucot to par “mazu ierīci”. Pēc drudžainas meklēšanas Čads garāžā zem sarūsējušu automašīnas detaļu kaudzes atrada savu 7000 dolāru vērto protēzi kājā, un oglekļa šķiedras ligzdā bija neatgriezeniska plaisa. Lindas nodoms bija skaidrs: sabotēt viņa ceļojumu un piespiest viņu palikt mājās.
Sastopoties, Linda izlikās nevainīga, bet nekavējoties attaisnoja nodarīto kaitējumu, apgalvojot, ka Čads “viņu pameta”, tēlojot upuri. Noraidot protēzi kā pārāk trauslu, viņa augstprātīgi paziņoja: “Tu lieliski staigā ar šiem kruķiem”, demonstrējot pilnīgu neievērošanu pret viņa medicīniskajām vajadzībām un nosaucot viņa paļaušanos uz protēzi “nožēlojamu”. Čads saprata, ka incidents nebija par pašu ceļojumu, bet gan par Lindas nepieciešamību pēc kontroles un viņa pazemojumu. Atgriežoties pie kruķiem, viņam tika atņemta neatkarība un viņš bija spiests atcelt ceļojumu. Kad Emīlija vēlāk piedāvāja vāju, iemēģinātu attaisnojumu, apgalvojot, ka viņas māte vienkārši negribēja, lai viņa justos “atstumta”, Čads nolēma rīkoties.
Čads uzņēma Lindu pie sevis, kura savā pašapmierinātajā augstprātībā labprāt atzina tīšu bojāšanu: “Jā, es to paslēpu. Jā, es to sabojāju. Un es to darīšu vēlreiz, ja tas nozīmēs, ka mana meita neraudās.” Bruņojies ar šiem pierādījumiem, Čads nekavējoties sazinājās ar advokātu un iesniedza prasību tiesā par īpašuma bojājumiem un ļaunprātīgu iejaukšanos medicīnas ierīcē. Linda sākumā smējās par tiesas dokumentiem, taču lieta neievilkās. Sešu nedēļu laikā spriedums bija galīgs: Lindai tika piespriests samaksāt pilnu 7000 ASV dolāru zaudējumu atlīdzību, kā arī juridiskās izmaksas. Skats, kā viņas pašapmierinātība sabruka, kad tika pasludināts spriedums, bija dziļi apmierinošs.
Pēc tiesas prāvas uzvaras Čads pārcēlās. Emīlija viņam konfrontēja, apsūdzot viņu “viņas dzīves sabojāšanā” un mātes pensijas atņemšanā. Čads stingri iebilda, ka Linda pati ir sabojājusi savu dzīvi, ļaunprātīgi sabotējot viņa dzīvi. Kad viņš jautāja Emīlijai, kāpēc viņa viņu neaizstāvēja vai nenosodīja netaisnību, viņa atzinās, ka ērtības labad klusējusi, jo tas bija vieglāk nekā konfrontēt savu māti. Čads saprata, ka Emīlijas klusēšana bija piespiedusi viņu izvēlēties pusi, padarot šo vienošanos par “cietumu” viņiem abiem. Viņš pārtrauca attiecības, zinot, ka “mīlestība bez cieņas nav mīlestība”. Ar savu jauno, uzlaboto protēzi Čads atguva savu dzīvi un izvēlējās stāvēt taisni uz saviem noteikumiem.