Gados vecākam vīrietim tika liegta iekāpšana lidmašīnā — sekundi vēlāk visi sastinga. Rīta reiss bija pilns ar pasažieriem. Pūlī izcēlās vīrietis ap piecdesmit gadiem. Viņa netīrās drēbes, novalkātā žakete un nogurusī seja lika citiem uztvert viņu kā klaidoni. Elsdams, viņš parādīja iekāpšanas karti un apsēdās 17. vietā pie loga. Sieviete pasažiere blakus viņam nicīgi uz viņu paskatījās, savukārt stjuarte Emīlija, aizdomīgi pārbaudot viņa biļeti, pirms aiziet. Vēl viens pasažieris sūdzējās par viņa smaku, bet lidmašīna bija pilna, un viņam bija jāpaliek sēdus. Vīrietis vārdā Pols mierīgi, neizteiksmīgi, skatījās uz mākoņiem no loga.

Pēkšņi balss viņu atpazina: “Hei, Pol, vai tu esi šeit?” Tas bija Marks, bijušais skolasbiedrs, kurš tagad bija izpilddirektors. Viņš izsmēja viņa pazemīgo izskatu. Pols mierīgi atbildēja: “Tas ir garš stāsts, varbūt kādreiz…” un izņēma vecas brilles. Viņas skatiens palika fiksēts, lai gan rokas trīcēja. Lidmašīna sāka nedaudz vibrēt. Stjuarte paziņoja par turbulenci, bet situācija ātri pasliktinājās. Spēcīgs grūdiens satricināja lidmašīnu, izraisot paniku.

Daži pasažieri sāka lūgt Dievu. Pēkšņi kabīnes durvis atvērās. Iznāca Emīlija, bāla un trīcoša: “Vai uz klāja ir ārsts? Tas ir steidzami!” Pēc sekundes visi nodrebēja.

Pola skatiens sastapās ar stjuartes skatienu, un bez vārda viņš piecēlās, katra kustība bija pārdomāta, neskatoties uz acīmredzamo vājumu. Pasažieri aizturēja elpu, daži apmulsuši, citi pārbijušies. Emīlija norādīja aiz viņiem:

netālu no avārijas izejas bija sabrucis vīrietis, viņa seja bāla, lūpas zilas. Pols paspēra soli uz priekšu, lēnām novelkot žaketi, atklājot vienkāršu vesti un neuzkrītošas ​​rētas uz rokām. Mierīgā, bet stingrā balsī viņš pavēlēja: “Atpakaļ! Atbrīvojiet vietu!” Pasažieri atkāpās malā, ziņkārīgi un nobijušies.

Viņš nometās ceļos blakus vīrietim, izpildot precīzus žestus, un iestājās cieņpilns klusums. Pēc dažām sekundēm — nopūta, pirkstu mājiens — vīrietis atgriezās dzīvē. Salonā atskanēja čuksti: kas bija šis vīrietis, kuru visi tik bargi nosodīja? Marks, joprojām sēžot dažas rindas tālāk, nobālēja, atpazīstot Polu: viņa bijušais kolēģis bija ne tikai inteliģents, bet arī izglāba šī svešinieka dzīvību lidmašīnā. Pasažieri uz viņu skatījās ar izbrīna un apbrīnas sajaukumu. Kad lidmašīna atkal izlīdzinājās, salonā pāršalca drebuļi: tas, ko viņi tikko bija redzējuši, uz visiem laikiem mainīs viņu uztveri par vīrieti novalkātajā žaketē.