Dārdoņa bija tik skaļa, ka drebēja logi. Cilvēki izskrēja no savām ēkām, skatoties uz šoseju, kur mutuļoja pelēki dūmi un cēlās putekļu mākonis.
Pēc dažām minūtēm kļuva skaidrs: daļa ceļa bija vienkārši pazudusi. Asfalts, pa kuru katru rītu steidzās autobusi, automašīnas un gājēji, bija sabrucis, radot milzīgu bedri.
Ugunsdzēsēji, policija un tehnika nekavējoties ieradās notikuma vietā. Krātera malā bija izvietoti smagi celtņi, glābēji uzcēla barjeras, un žurnālisti klikšķināja savas kameras.
Pūlis stāvēja apstulbis — lejā pavērās melna bezdibenis, vairākus stāvus dziļa, oda pēc zemes un kaut kā… dīvaina.
Kad pirmie inženieri nolaidās uz drošības virvēm, gaisā valdīja saspringts klusums.
Luktuves no tumsas atklāja betona gabalus, salauztus vadus un savītas caurules. Tad viens no vīriešiem asi iekliedzās:
“Hei, iespīdiniet gaismu šeit!”
Gaismas stars krita uz kaut ko metālisku, masīvu. Milzīgu, sarūsējušu tvertni, iegrimusi zemē, kā daļa no kādas vecas pazemes konstrukcijas.
Sākumā viņi domāja, ka tā ir rezervuārs, padomju kanalizācijas sistēmas paliekas. Bet, tuvojoties, gaiss pēkšņi kļuva kodīgs, it kā kāds būtu izsmidzinājis skābi.
“Atkāpieties! Ātri!” viens no inženieriem iekliedzās, aizsedzot seju ar piedurkni.
No zem netīrumu kārtas parādījās izbalējusi zīme — trīs stari uz dzeltena fona. Radioaktīvā bīstamība. Zemāk uzraksts angļu valodā:
“Bīstami. Neatvērt.”
Neviens nekustējās. Tikai ūdens pilēšana no armatūras stieņiem.
Viņi izsauca vides aizstāvjus, glābējus un militārpersonas. Pēc pāris stundām kļuva skaidrs: pamesta ķīmisko atkritumu tvertne zem šosejas bija gulējusi gadu desmitiem. Tā bija aprakta tālajā 1970. gados — bez dokumentācijas, bez brīdinājuma. Viņi to vienkārši apbēra ar zemi un aizmirsa par to.
Tagad metāls bija sarūsējis, un korozija bija sagrauzusi sienas. Gruntsūdeņi bija paveikuši savu darbu — zeme zem šosejas bija sabrukusi.
Kad kļuva zināms, ka daļa tvertnes ir bojāta, visa teritorija tika norobežota. Cilvēkiem tika pavēlēts palikt telpās, un ūdens tika atslēgts.
Virs pilsētas karājās trauksme — gaisā virmoja ķīmisko vielu smaka, liekot kaklā niezēt.
Netālu dzīvojošs vecs vīrs klusi teica:
“Es šeit strādāju pirms četrdesmit gadiem. Viņi teica, ka kaut ko aprok zem šosejas… bet neviens tam neticēja.”
Tagad visi tam ticēja.
Un speciālisti, kas stāvēja krātera malā, klusībā skatījās lejup. Jo viņi saprata, ka, ja sabrukums būtu noticis dienas laikā, kad satiksme plūstu pa šoseju, pilsēta vairs neapspriestu katastrofu — tā dzīvotu tās epicentrā.