Pēc vētrainas četrus mēnešus ilgas romānas man pirkstā jau bija saderināšanās gredzens, un es ar Pēteri – uzmanīgu vīrieti, kurš šķita mani patiesi mīlam – plānoju mūsu kopīgo nākotni. Vienīgais noslēpums, kas viņu apvija, bija melna kompresijas saite, ko viņš vienmēr nēsāja ap kreiso apakšdelmu, apgalvojot, ka tā nosedz briesmīgu motocikla rētu no sena negadījuma. Viss mainījās svētdienas pusdienās viņa mātes mājās, kad viņa atpazina manu saderināšanās gredzenu, un Pēteris pēkšņi aizveda mani augšstāvā uz savu bērnības istabu. Kamēr viņš uz īsu brīdi izgāja, es nejauši atradu paslēptu metāla kasti ar fotogrāfijām, kurās Pēteris bildina citu sievieti – ar tieši tādu pašu gredzenu kā manējais –, kā arī pludmales foto, kurā bija redzams viņa neapsegtā roka ar milzīgu tetovējumu, kurā attēlota viņas seja un vārds Klēra. Šī sieviete bija biedējoši līdzīga man.
Šokēta un dziļi pievilta, es aizslēdzu istabas durvis no iekšpuses, caur tām stājoties Pēterim pretī, un galu galā izsaucu policiju, lai droši tiktu prom no mājas. Nākamajā dienā Pētera māte atklāja, ka Klēra bija viņa mirusī līgava, kura pirms pieciem gadiem gāja bojā nelaimes gadījumā, un es nebiju pirmā sieviete, ar kuru viņš bija ticies tāpēc, ka viņa līdzinājās Klērai. Es sazinājos ar viņa bijušo draudzeni Mereditu, kura apstiprināja, ka Pēteris sievietes pamazām veidoja pēc Klēras tēla, iesakot noteiktas frizūras, gaumes un pat konkrētus ziedus. Saprotot, ka Pēteris bija izvēlējies mani manas ārējās līdzības ar viņa mirušo mīlestību dēļ un visu mūsu attiecību laiku centies pārveidot mani par viņas kopiju, es biju satriekta par viņa negodīgumu.
Kad dažas dienas vēlāk publiskā vietā satikos ar Pēteri, viņš atzina, ka patiesi bija novērtējis arī manas unikālās īpašības – piemēram, manus dīvainos ieradumus –, taču viņu bija pārņēmušas briesmīgas bailes atlaist Klēru, tāpēc viņš bija slēpis patiesību, baidoties, ka es viņu pametīšu. Viņš nolika saderināšanās gredzenu uz galda, taču es atteicos to paņemt. Es viņam pateicu, ka viņš izmanto savas bēdas kā attaisnojumu un uzkrauj savas pagātnes smagumu citām sievietēm. Es skaidri pateicu, ka, lai gan sapratu viņa dziļās sāpes, vairs nemainīšos, lai viņam būtu vieglāk mani mīlēt, un neveidošu nākotni, kuras pamatā ir meli.
Pēc trim nedēļām es atgriezos viņa mātes mājā, lai paņemtu džemperi, un pirmo reizi ieraudzīju Pēteri ārā bez viņa kompresijas saites – tagad viņš savu tetovējumu vairs neslēpa. Viņš pastāstīja, ka ir sācis apmeklēt terapiju, lai tiktu galā ar savām bēdām un saprastu, ka pagātnes slēpšana nav tas pats, kas tās atlaišana. Es atstāju viņu aiz muguras, atkal nēsāju savus matus dabiski taisnus un aizbraucu – gatava atrast cilvēku, kurš mani jau no paša sākuma mīlētu tieši tādu, kāda es patiesībā esmu.
