Deviņpadsmit gadus vecā Leila dzīvoja pasaulē, kur sapņi bija vērtīgāki par maizi. Maza istaba, nogurusi māte, parādi, mūžīgās bailes no rītdienas. Viņa mācījās, strādāja nepilnu slodzi, cerot aizbēgt – bet dzīve nepazina žēlastību.
Un pēkšņi liktenis atvēra durvis.
Labdarības pieņemšanā, kur Leila bija uzaicināta palīdzēt par viesmīli, viņu pamanīja šeihs Rašids – vīrietis ar sudrabainiem matiem un acīm, kas mirdzēja ar varu. Viņam bija pāri sešdesmit. Viņš dzīvoja piļu un dimantu pasaulē. Viņai bija deviņpadsmit – un viņai nebija nekā cita kā cerība.
Viņš viņai dāvāja greznību, uzmanību, drošības solījumu. Draugi čukstēja:
“Šī ir iespēja. Vienreiz dzīvē iespēja.”
Un Leila piekrita. Ne mīlestības dēļ – izmisuma dēļ.
Kāzas bija kā austrumu pasaka. Zelts, rožu ziedlapiņas, šampanieša strūklakas. Viss mirdzēja, viss mirdzēja. Bet ne viņa. Viņas smaids bija praktizēts, skatiens pazudis. Bet kurš gan būtu varējis pamanīt skumjas aiz dimantu plīvura? Kad svinības beidzās, viņu aizveda uz savām istabām.
Istaba bija kā no citas pasaules: marmors, sveces, zīda spilveni. Leila jutās kā aktrise kāda cita lugā. Viņa noņēma rotaslietas, ieelpoja un izkāpa no vannas istabas – gatava sākt jaunu, neaptveramu dzīvi.
Un sastinga.
Šeihs gulēja uz grīdas. Viņa seja bija bāla, acis atvērtas, rokas nedzīvi izstieptas.
“Ak, mans Dievs…” viņa nočukstēja, un no viņas izlauzās kliedziens.
Vispirms iebrāzās kalpi, tad sargi, tad ārsts. Visi runāja ātri, skaļi, un viņa stāvēja nekustīgi. Drīz tika pasludināts spriedums:
Viņa sirds. Neizturēja.
Viņa pirmā kāzu nakts bija kļuvusi par pēdējo.
Nākamajā rītā visa pasaule runāja. Daži čukstēja par likteni, citi par lāstu. Un vēl citi par indi.
Un tā, vienas nakts laikā deviņpadsmitgadīgā Leila kļuva par šeiha atraitni un viņa bagātības mantinieci. Pils, dimanti, bankas konti – tas viss piederēja viņai. Bet līdz ar bagātību nāca arī aizdomu ēna.
Katru viņas skatienu, katru kustību aiz muguras sagaidīja čuksti:
“Tā ir viņa. Jauna, skaista.” Viņš nespēja pretoties.
Leila vairs nesmaidīja. Istabās, kur kādreiz skanēja mūzika, tagad valdīja klusums.
Reizēm naktī viņa dzirdēja tālumā aizcirtienus — it kā pats šeihs atgrieztos, lai pārbaudītu, par ko viņa pārdevusi savu brīvību.
Un tad Leila tumsā čukstēja:
“Es tikai gribēju dzīvot. Bet šķiet, ka es par to samaksāju pārāk augstu cenu…”