Kad Kristīnai bija seši gadi, kāds ļauns klasesbiedrs viņas labākajam draugam Noā sacīja, ka Dauna sindroma dēļ viņu nekad neviens nemīlēs un neprecēs. Kristīna nostājās viņa pusē un ar mazo pirkstiņu apsolīja, ka, kad izaugs, viņi kopā dosies uz izlaiduma balli. Nākamo divpadsmit gadu laikā viņu saikne kļuva tikai stiprāka, pārvarot ikdienas rūpes, daloties mākslā un humorā. Noā vienmēr bija Kristīnai blakus — pēc neveiksmīga braukšanas eksāmena viņš piedāvāja viņai saldējumu, savā skapītī glabāja viņas neveiklo dinozaura zīmējumu, lai iedrošinātu viņu turpināt zīmēt, un klusi sēdēja viņai līdzās gan vecāku šķiršanās laikā, gan pēc sāpīgas šķiršanās no puiša.
Izlaiduma balles vakarā 18 gadus vecā Kristīna bija saposusies un gatava doties, kad pie viņas durvīm parādījās Noā tumši zilā uzvalkā, ar iepriekš nopirktu tauriņu un rozmarīna ziedi piespraustu pie žaketes. Taču, pirms viņi paspēja doties prom, Kristīnas māte aizveda viņu uz guļamistabu, aizslēdza durvis un uzstāja, ka beidzot jāatklāj kāds ilgi glabāts noslēpums. Viņa atzinās, ka pirms sešiem gadiem, kad viņas šķiršanās sekas vēl bija īpaši smagas, Noā bija atradis viņu raudam automašīnā. Viņš bija noraizējies, jo Kristīna skolā vairs neēda un nesmējās, un māte baidījās, ka meita ir „salauzta”. Noā izmisušajai sievietei piedāvāja vienkāršu, bet dziļi aizkustinošu mierinājumu: „Es nezinu, kā salabot cilvēkus. Es tikai zinu, kā palikt viņiem blakus.”
Noā līdzjūtība Kristīnas māti bija tik ļoti aizkustinājusi, ka viņa lūdza viņam apsolīt, ka viņš parūpēsies par viņas meitu — slepens solījums, ko Noā visus šos gadus klusējot bija turējis. Tomēr laika gaitā māte atzina, ka viņā bija slēpušās arī bailes — viņa uztraucās, ka Kristīna varētu upurēt savu jaunību un uzņemties smagu pienākuma nastu pret Noā. Tāpēc viņa lika Kristīnai apsolīt, ka, ja viņa šajā vakarā dosies uz izlaiduma balli kopā ar Noā, tad nevis bērnišķīgas žēluma izjūtas vai pirms sešiem gadiem dotā solījuma dēļ, bet tāpēc, ka 18 gadus vecā Kristīna patiesi izvēlas viņu par savu labāko draugu.
Kristīna mātei apliecināja, ka viņu saikne vienmēr bijusi balstīta uz savstarpēju cieņu, rūpēm un vienlīdzīgu atbalstu, un tad piekrita viņas nosacījumam. Lejā Noā viesistabā īsi un jautri padejoja kopā ar Kristīnas mammu, pirms abi jaunieši devās uz balli. Izlaiduma vakarā viņi smējās, neveikli dejoja lēno deju, mīdīja viens otram kājas un vienkārši baudīja parastu vakaru kopā — gluži kā jebkurš cits skolas absolventu pāris.
Vakara beigās, kad Noā nesa Kristīnas augstpapēžu kurpes, bet viņa turēja viņa žaketi, Kristīnas māte abus vēroja automašīnas atpakaļskata spogulī un pirmo reizi visu ieraudzīja citā gaismā. Viņa beidzot saprata, ka neviens no viņiem otru neglāba pienākuma sajūtas dēļ un neviens nepalika blakus tikai žēluma dēļ. Viņi vienkārši bija divi labākie draugi, kuri jau agrā bērnībā bija iemācījušies nenovērtējamu dzīves mācību: ja kāds tev patiešām rūp, tu neaizej no viņa puses, un, ja tev ir paveicies, viņš darīs tieši to pašu tavā labā.