Daniels paskaidroja, ka pārsēšanās laikā kādā aizjūras lidostā Džeremijam bija parādījies kāju vājums, tāpēc viņu nācās nogādāt vietējā ārstniecības iestādē, pirms tika dota atļauja turpināt ceļu. Māte, Daniels un abas mazulītes devās četrdesmit minūšu braucienā uz medicīniskās rehabilitācijas centru. Tur viņi gaidīja atsevišķā ģimenes telpā, līdz vēlāk tajā pašā vakarā centrā ieradās transportlīdzeklis, ar kuru tika atvests Džeremijs.
Rehabilitācijas centra 12. istabā Džeremijs sēdēja uz slimnīcas gultas malas līdzās manuālajam ratiņkrēslam. Pēc sarunas par viņa fizioterapijas nodarbību ikdienas kārtību medicīnas personāls palīdzēja Džeremijam iesēsties ratiņkrēslā, lai viņš varētu paņemt rokās vienu no meitiņām un klusi nodziedāt viņai pazīstamu dziesmiņu, nomierinot mazulītes elpošanu.
Nākamajā rītā māte pa tālruni sarunājās ar Džeremija mammu par viņa mūžībā aizgājušo tēvu, kuram pēc agrāk gūtas fiziskas traumas arī bija nācies pārvietoties ratiņkrēslā. Pēc sarunas māte no guļamistabā esošās glabāšanas kastes izņēma auduma gabalu un ietītu, ar rokām izgrebtu koka lidmašīnas modeli. Rotaļlietai bija divi piestiprināti spārni, astes daļa un uzraksts tās apakšpusē: “DŽEREMIJAM. AR MĪLESTĪBU — TĒTIS.”
Pēcpusdienas apmeklējuma laikā rehabilitācijas centrā māte pasniedza Džeremijam izgrebto koka lidmašīnu, lai viņš varētu to rūpīgi aplūkot un izlasīt iegravēto vēstījumu. Pēc tam, kad viņš turpināja regulāri piedalīties kustību terapijā, Džeremijs ratiņkrēslā atgriezās mājās. Tur visa ģimene sapulcējās kopīgai fotogrāfijai — līdzās abām dvīņu meitiņām, ratiņkrēslam un koka lidmašīnai, kas bija novietota uz blakus esošā galda.