Sākumā viss bija mierīgi.
Saulaina diena, viegla vēsma, svaigu ziedu smarža un apslāpētas pie kapa sapulcējušos cilvēku šņukstas. Uz bedres malas stāvēja neliels balts zārks, priesteris klusi noskaitīja lūgšanu, un netālu māte raudāja – klusībā, tikai čukstot meitas vārdu.
Visi klusēdami stāvēja, kamēr kapracēji sāka nolaist zārku.
Un tieši tajā brīdī zeme zem viņu kājām it kā atdzīvojās.
Sākumā kāds domāja, ka tā ir karstuma radīta ilūzija, bet pēkšņi no smiltīm parādījās tumša, locīga lente. Tad vēl viena.
Pēc sekundes visi saprata: tās ir čūskas.
Tās parādījās desmitiem, slīdot pa zemi, pa zārku, šņācot, savijoties, it kā sargājot meiteni.
Kliedzieni pāršķēla klusumu. Cilvēki metās atpakaļ, daži nometa krustu, citi satvēra bērnu.
Bet murgs tikai sākās. No plaisām sāka lēnām rāpot pa smiltīm melni skorpioni ar spīdīgām astēm. To skaits pieauga.
Likās, ka pati zeme saceļas pret notiekošo.
Priesteris nobālēja, viņa balss drebēja:
“Kungs… pasargā mūs…”
Kāds nočukstēja:
“Tā ir zīme. Dvēsele neatrod mieru.”
Bēres apstājās. Cilvēki stāvēja sastinguši, nespējot pakustēties. Pat vējš pierima, it kā baidoties traucēt šo šausminošo ainu.
Tikai dažas dienas vēlāk kļuva skaidrs, kas īsti bija noticis.
Izrādījās, ka kapsētas tuvumā bija veikti nelegāli rakšanas darbi — strādnieki raka bedri un iznīcināja vecas pazemes alas, kur dzīvoja čūskas un skorpioni. Atmetuši pajumti, viņi izrāpās ārā un, meklējot patvērumu, devās uz turieni, kur zeme bija vismīkstākā — tieši uz svaigi aprakto kapu.
Tā viss nāca gaismā.
Bet pat tad, kad patiesība kļuva zināma, cilvēki nespēja aizmirst redzēto.
Jo, pat ja tas nebija mistisks, pats attēls — simtiem dzīvu radību, kas apvijušās ap bērna zārku — šķita kā šausminošs atgādinājums, ka pat daba dažreiz raud par saviem zaudējumiem.