Katru rītu, precīzi deviņos vakarā, čīkstēdama atvērās miesnieka veikala durvis uz Vilhelma ielas stūra.

Viņa ienāca – septiņdesmit gadus veca Eleonora Veisa kundze, trausla un sirma, ar ratiņiem uz riteņiem un savu vienmēr klātesošo pelēko šalli.

“Četrdesmit kilogrami liellopu gaļas, kā parasti,” viņa teica apslāpētā balsī, noliekot uz letes glīti salocītas naudas zīmes.

Jaunais miesnieks Daniels vienmēr bija apjucis. Četrdesmit kilogrami – katru dienu! Tā ir gandrīz puse no kautķermeņa.

Sākumā viņš domāja, ka sieviete palīdz patversmei. Tad viņš nolēma – varbūt viņa baro suņus vai piegādā gaļu restorānam.

Bet nedēļu pēc nedēļas – viens un tas pats. Nekādu paskaidrojumu, nekāda smaida. Tikai smaka – asa, metāliska, kā vecs dzelzs un asinis.

Kad Eleonora aizgāja, veikalā vēl bija jūtama šī dīvainā smaka, kas nez kāpēc lika Danielam sasalt.

Kādu vakaru viņš nespēja pretoties. Ziņkārība pārspēja viņa bailes.

Daniels aizvēra veikalu un, paslēpies zem kapuces, sekoja viņai.

Viņa gāja lēnām, smagi stumjot ratiņus, kas bija piekrauti ar iepakotiem svaigas gaļas gabaliem. Sniegs gurkstēja zem kājām, un ielu apgaismojums tik tikko apgaismoja pamestās ielas.

Sieviete šķērsoja tiltu, pagāja garām noliktavām un apstājās pie milzīgas pamestas rūpnīcas.

Daniels sarauca pieri. Fabrika bija tukša desmit gadus. Logi bija izsisti, sienas nomelnējušas no mitruma.

Bet Eleonora ar atslēgu atslēdza sānu durvis un pazuda iekšā.

Viņš gaidīja. Minūti. Piecas. Divdesmit.
Kad viņa beidzot iznāca, rati bija tukši. Ne paku, ne gaļas pēdas. Tikai viņas rokas trīcēja, un seja bija nāvīgi bāla.

Nākamajā dienā tas notika atkal.
Un arī trešo.

Tad Daniels pieņēma lēmumu.
Kad Eleonora pazuda aiz sarūsējušajām durvīm, viņš sekoja viņai.

Iekšā bija tumšs un mitrs. Smaka bija smaga, pelējuma, it kā iekšā būtu satrūdējuši gadi.
Viņš dzirdēja dīvainas skaņas — nevis soļus, ne cilvēka balsi. Kaut ko starp rūkšanu un vaidu.

Daniels piesardzīgi tuvojās, ieskatījās caur spraugu betona sienā un sastinga.

Vecajā darbnīcā stāvēja masīvi būri.
Un tajos… lauvas. Īstas, milzīgas, ar biezām krēpēm un dzintara acīm. Četri. Viņi nervozi kustējās, rūkdams, grauzdams kaulus, kas izmētāti pa grīdu.

Un pie tālākās sienas, vecā krēslā, sēdēja Eleonora.
Viņa noadīja šalli un klusi teica:

“Klusumu, mani dārgie… cīņa drīz sāksies no jauna. Cilvēki gaida. Jums jābūt stipriem.”

Daniels atkāpās. Viņa sirds dauzījās, sviedri lāses pildījās uz pieres.

Bet viens no lauvām pēkšņi pacēla galvu un iekliedzās. Skaņa pāršalca zāli kā pērkons.

Eleonora pagriezās apkārt. Viņas acis iemirdzējās.
“Kas tur ir?!” viņa iesaucās.

Viņš negaidīja. Viņš metās pie durvīm, izgāja ārā un, neatskatoties, piezvanīja policijai.

Kad ieradušies virsnieki iebrāzās iekšā, viņi nespēja noticēt savām acīm.

Viss izrādījās īsts: sprosti, gaļa, kauju pēdas, asiņu pēdas uz betona grīdas.

Eleonora Veisa izrādījās bijusī zooloģe. Pēc pilsētas zooloģiskā dārza slēgšanas viņa uzņēma četrus lauvus, “lai tos uzturētu dzīvus”.

Bet laika gaitā viņa pārvērta savu aprūpi biznesā, organizējot pazemes cīņas, kas piesaistīja bagātus skatītājus no visas Eiropas.

Pagrabā viņi atrada pagaidu arēnu, lampas, kameras, pat sēdvietas skatītājiem.

Kad Eleonoru izveda ārā rokudzelžos, viņa nočukstēja:
“Tie nav dzīvnieki… tie ir mani bērni. Es tikai gribēju, lai viņus atcerētos.”

Daniels stāvēja netālu, skatoties uz tukšo darbnīcu, kurā joprojām oda pēc asinīm un dzelzs. Viņš saprata, ka aiz pelēkās šalles un klusās balss slēpjas ne tikai veca sieviete, bet gan cilvēks, ko sagrāvusi apsēstība – mīlestība, kas novedusi līdz neprātam.

Un nākamajā rītā darbnīca atkal tika atvērta.
Bet katru reizi, kad atskanēja durvju zvans, Daniels nodrebēja — it kā gaidot, ka sirmā figūra atkal parādīsies uz sliekšņa un teiks:

“Kā parasti. Četrdesmit kilogrami.”