Tai bija jābūt ideālai dienai. Tādai, par kuru sapņo kopš bērnības. Balta kleita, rožu smarža, viesu smiekli un sajūta, ka no šī brīža tevi gaida tikai laime.
Es biju padomājusi par visu: sākot ar salvešu krāsu un beidzot ar mūziku pirmajai dejai. Kleita bija no smalka zīda, mani mati bija perfekti ieveidoti, un manās rokās bija pušķis, ko biju izvēlējusies nedēļu. Es jutos kā līgava no filmas.
Kad mēs ar vīru apmainījāmies gredzeniem, visi aplaudēja, skanēja mūzika, un saule maigi apspīdēja restorāna pagalmu. Centrā bija strūklaka. Maza, bet ļoti skaista: dzidrs ūdens, vēsas viļņošanās, strūklu šķindoņa.
Es pat domāju, ka blakus tai uzņemšu brīnišķīgas fotogrāfijas.
Brīdis, kas visu sabojāja
Pienāca tortes brīdis. Visi sapulcējās apkārt, rokās telefoni, smiekli, saucieni “Rūgti!”. Mans vīrs pienāca pie manis, aplika roku ap manu vidukli, paņēma manu aiz muguras, un es jutu, kā laime burtiski plūst pāri malām.
Un tad viņš pēkšņi mani pacēla savās rokās.
Sākumā es iesmējos — domāju, ka viņš gribēja kaut ko romantisku izdarīt, kā filmās. Bet pēc sekundes es sapratu: viņš negāja pie galda. Viņš gāja… pie strūklakas.
“Nē, pagaidi!” bija viss, ko es varēju izelpot.
Aukstums iesita manā ķermenī kā nazis. Mana kleita pielipa pie manis, grims notecēja, kurpes piepildījās ar ūdeni. Viesi stāvēja šokā. Daži klusi smējās, daži vienkārši novērsās.
Un viņš stāvēja tur un smējās. Skaļi. Laimīgi. It kā būtu paveicis kaut ko izcilu.
Mīlestības vietā — pazemojums.
Es piecēlos no ūdens, drebēdama, slapja, mati birst gabalos un plīvura gabals pielipa pie sejas. Mana sirds dauzījās tik stipri, ka knapi varēju paelpot.
Viņš joprojām smējās. Viņš pagriezās pret draugiem, piemiedza ar aci un piebilda:
“Nu, atzīstiet, tas bija jautri!”
Bet es gribēju kliegt. Es gribēju izdzēst šo mirkli no savas atmiņas.
Es lēnām piegāju pie viņa. Viesi bija apklusuši. Tikai pilēja no manas kleitas uz flīzes — pil… pil…
Es paskatījos viņam tieši acīs un klusi teicu:
“Vai tev ir jautri? Lieliski.”
Es paķēru no galda kāzu tortes gabalu un iemetu to tieši viņam sejā.
Klusums. Pilnīgs.
Viņš stāvēja tur, apmulsis, pirmo reizi visā vakarā slaukot vaigus ar krēmu, nezinot, ko teikt.
“Tagad mēs esam vienlīdzīgi,” es mierīgi teicu. — Tu parādīji, kas tu esi. Paldies, ka to izdarīji nekavējoties.
Pēc
es aizgāju no ballītes. Bez kliedzieniem, bez histērijas. Es vienkārši paķēru savu somiņu un aizgāju.
Kleita, grims, ballīte — tas viss zaudēja savu jēgu.
Un nākamajā rītā es piezvanīju savam advokātam un paziņoju par šķiršanos.
Jo dzīve sākas tikai tad, kad tu pārstāj ļaut cilvēkiem par tevi smieties.