Rīts bija miglains. Upe tvaikoja, un Džo, kā parasti šūpojot savu laivu, klausījās lietus pilienu vienmērīgajā čaboņā pret laivas malu. Makšķerēšana solījās būt mierīga – līdz ūdens pēkšņi uzsprāga ar šļakatu. No dzīlēm lēnām iznira krokodils. Milzīgs, sens, ar acīm, kas atspoguļoja nevis ļaunprātību, bet gan trauksmi.

Pieredzējušais makšķernieks uzreiz saprata, ka šī uzvedība nebija nejauša. Krokodils neuzbruka, nerūca. Šķita, ka tas sauc. Un, nezinot kāpēc, Džo nolēma sekot šim dīvainajam ceļvedim.

Noslēpumainais biedrs

Zvērs pārvietojās lēni, ik pa laikam pazūdot zem duļķainās virsmas un atkal parādoties priekšā, it kā pārbaudot, vai vīrietis nav atpalicis. Džo airējās tam pakaļ, dziļāk aizaugušajos mangrovju kanālos, kur gaiss bija biezs kā dūmi, un koku zari skrāpēja laivu, it kā brīdinot: “Atgriezies.”

Pēc pusstundas viņi sasniedza nelielu, slēptu līci. Tur, starp nokritušiem zariem un nodriskātām teltīm, atradās nometnes paliekas. Uz smiltīm gulēja dienasgrāmata, izmirkusi, bet neskarta. Džo to atlocīja un pārsteigumā izlasīja pēdējās rindiņas: “Ja man taisnība, krokodili mūs izmanto kā vairogu… bet kas viņus izmanto?”

Signāls no biezokņa

Čārlijs — tā Džo prātā nosauca savu neparasto biedru — pēkšņi pacēla galvu un iešņācās, skatoties purvu virzienā. Zvejnieks saprata, ka ceļojums vēl nav beidzies. Izbāzis ceļu cauri purvam, viņš nonāca pie vecas niedru patversmes. Tur, sasieta un novājināta, gulēja sieviete. Viņas seja bija klāta dubļiem, bet pēc nozīmītes uz jakas viņš viņu atpazina kā Dr. Harisu, biologu, kurš bija pazudis pirms vairākām nedēļām.

Džo ātri viņu atbrīvoja. Sievietei bija grūti elpot, bet viņai izdevās nočukstēt:

“Viņi… slēpj kontrabandu… krokodilu iekšienē… zem ādas…”

Šie vārdi dedzināja viņas ausis. Viss kļuva skaidrs: malumednieki bija pārvērtuši savvaļas dzīvniekus par dzīviem konteineriem, sakropļojot tos peļņas gūšanas nolūkā.

Zemūdens slazds

Zaru krakšķēšana nozīmēja, ka vīrieši atgriežas. Džo un Dr. Harisam nebija bijis laika patverties. Bet, pirms noziedznieki viņus pamanīja, ūdens ap viņiem atdzīvojās. No purva iznira desmitiem krokodilu. Čārlijs rādīja ceļu. Viens metās virsū tuvākajam malumedniekam, laiva apgāzās, un pārējie neticībā aizbēga.

Zvejnieks un zinātnieks izmantoja haosu, lai sasniegtu laivu un ziņotu par notikušo policijai.

Upes uzraugs

Izmeklēšana drīz vien apstiprināja šausminošo patiesību: vesels noziedznieku tīkls izmantoja dzīvniekus nelegālu vielu pārvadāšanai. Viņi tika arestēti, un Dr. Harisa atgriezās darbā, veltot savu dzīvi to glābšanai, kuri nespēj sevi pasargāt.

Kopš tā laika Džo bieži redzēja ūdenī pazīstamu siluetu. Krokodils lēnām iznira no miglas, it kā pārbaudot, vai viss ir kārtībā. Viņš vairs nebija tikai plēsējs. Viņš bija kļuvis par upes sargu – atgādinājums, ka pat vismežonīgākā sirds spēj būt uzticīga un glābties.

Tagad vietējie zvejnieki, ieraugot krokodilu ar raksturīgu zīmi uz purna, nebaidās. Viņi saka: “Tas ir Čārlijs. Viņš nemeklē medījumu. Viņš meklē tos, kas prot ieklausīties upē.”