Emma vienmēr bija bijusi uzticīga dvēsele, savas draudzības balstot uz savstarpējas paļāvības pamata — un neviens saišu mezgls nebija ciešāks kā viņas draudzība ar Sofiju, koledžas laikos tapusi par neatņemamu daļu no viņas dzīves. Viņu saikne bija dziļa, kā māsām, kas savijušās kopīgās sapņos un ievainojamības brīžos. Gandrīz divus gadus ilgajā attiecību laikā ar Aleksi, Sofija bija Emmas nemainīgais atbalsts. Taču, kad Emma un Aleksis šķīrās šķietami miermīlīgi, Emma vēl vairāk balstījās uz Sofijas pleca, kura mierinājums un uzticība tikai nostiprināja viņas ticību šai nesaraujami stiprajai saiknei.

Pēc šķiršanās Sofijas iedrošinājuma vārdi kļuva par Emmas glābšanas riņķi. Viņa nepārtraukti uzsvēra, cik Emma ir stipra un cik daudz laba viņa ir pelnījusi, apstiprinot viņu kā māsīgu draudzeni, solot mūžīgu uzticību. Taču Emma neapzinājās, ka zem šīs draudzības maskas klusi ritēja sāpīgs nodevības stāsts. Vien dažas dienas pirms savas dzimšanas dienas Emma, bezrūpīgi pārlūkojot sociālos tīklus, uzgāja attēlu Aleksa profilā: viņš un Sofija, cieši apskāvušies kafejnīcā, atzīmējot savu viena gada jubileju. Šis negaidītais atklājums sagrāva Emmas pasauli — priecīgais foto attēloja veselu gadu, kuru viņa bija dzīvojusi neziņā un mānībā.

Saskaroties ar Sofiju un pierādot neapstrīdamus faktus, Emma sagaidīja biklu atzīšanos: Sofija atzinās, ka viņa patiešām gadu slepus satikusies ar Aleksi, attaisnojoties, ka neesot zinājusi, kā pateikt un negribējusi sāpināt. Tomēr šī atzīšanās tikai vēl vairāk sašķēla Emmas uzticību — nodevība bija daudz sāpīgāka nekā pašas attiecību beigas. Tas, ko viņa bija uzskatījusi par patiesu saikni, izrādījās ilūzija, kas sabruka viņas acu priekšā.

Lai arī Sofija centās atvainoties, nodarītais kaitējums bija neatgriezenisks. Gadu gaitā uzkrātā tuvība un uzticība nu šķita tikai nežēlīga viltība. Emma pieņēma grūto, bet nepieciešamo lēmumu attālināties gan no Sofijas, gan no Aleksa, apzinoties, ka abu klātbūtne viņas dzīvē vairs nesniedza neko pozitīvu. Sākotnējais periods pēc šī lēmuma bija kā miglaina sāpe — divi tuvākie cilvēki bija sarūpējuši dziļu nodevību, liekot Emmai apšaubīt pašai savu spriestspēju un uzticēšanos.

Tomēr pārdomu laikā Emma saprata svarīgu patiesību: nodevība runā tikai par nodevēja būtību, nevis par to, kurš ticis nodots. Lai arī viņas sirds bija sadragāta, Emma apņēmās dziedēt savas rētas un virzīties tālāk, saprotot, ka ir jāpamet pagātnē tā Sofija, kādu viņa reiz pazina. Šī pieredze, lai arī skarba, mācīja viņai, ka īsta uzticība ir jāizpelnas. Ar atjaunotu spēku un pārliecību Emma bija gatava veidot nākotni bez tiem, kuri bija viņu visdziļāk ievainojuši.