Tas bija notikums, ko nekad nebiju gaidījusi: Ītans, mans divus gadus ilgušā attiecību beigu posma bijušais, kura aiziešana bija lēna un klusa, nevis dramatiska šķiršanās, pēkšņi atgriezās. Lai gan mūsu romantiskā dzirksts sen bija izgaisusi, palika kaut kāda rūpju pēda. Tāpēc, kad viņš vēlu negaisa naktī zvanīja, balss trīcēja no bezcerības pēc vēl vienas neveiksmīgas šķiršanās, es piedāvāju viņam savu brīvo istabu, domājot, ka tā ir žēlsirdīga žests.

Sākumā valdīja it kā miers. Ītans turējās pazemīgi, strādāja vēlu un centās izvairīties no liekas saskarsmes. Viņš nāca mājās, ātri paēda un aizgāja uz savu istabu. Klusums, lai gan dīvains viņa klātbūtnes dēļ, bija gandrīz pat patīkams. Tomēr dinamika pakāpeniski mainījās. Brīvdienās sāka nākt draugi, un drīz vien mājās griezās dažādas sievietes. Viņu smiekli aiz aizvērtām durvīm un agri no rīta dzirdamās aiziešanas sāka traucēt manu mieru. Lai gan mēģināju sev pierādīt – mēs vairs neesam kopā –, neērtības sajūta nemazinājās.

Vienā vakarā, atnākot mājās vēlāk nekā parasti, sastapos ar Ītanu un svešu sievieti virtuvē, daloties vīnā un smieklos. Viņa vieglprātīgais teikums: “Džes, tikai draudzene,” kamēr es stāvēju neveikli pie ledusskapja, izraisīja dusmu vilni. Tā nebija tikai citu sieviešu klātbūtne, bet gan viņa pilnīga necieņa pret manu telpu, ko biju viņam piedāvājusi no labestības, it kā viņam vēl joprojām būtu tiesības uz manu devību.

Nākamajā dienā es tieši viņam teicu: “Ītan, mums jāparunā,” ieejot viņa istabā bez ielūguma. Viņa aizsviltā atbilde: “Sāra, mēs vairs neesam kopā. Tu nediktē, ko es mājās vedu. Tu esi tikai mana istabas biedrene,” bija asa atbildes sitiena vērtīga. Manas dusmas nebija saistītas ar mūsu pagātni, bet gan ar viņa acīmredzamo necieņu pret manu māju. Kad pieprasīju, lai viņš aiziet, viņš smīnēja, attēlojot mani kā neracionālu.

Viņš aizgāja nākamajā dienā bez vārda. Mani pārņēma gan atvieglojums, gan skumjas. Viņš bija pārvērtis manu laipnību par toksisku situāciju, bet es atguvu savu pašcieņu. Lai arī dusmas bija jāpārstrādā, zināju, ka pieņēmu pareizo lēmumu. Es viņam piedāvāju patvērumu no līdzjūtības, bet nebiju parādā ciest viņa necieņu. Es biju pelnījusi labāku attieksmi un solījos nekad vairs neatļaut nevienam, neatkarīgi no jūtām, izturēties pret mani ar mazāku cieņu.