65 gadus vecā Mārgareta kļuva par vienīgo aizbildni savai jaundzimušajai mazmeitai Lilijai pēc tam, kad meita traģiski nomira neilgi pēc dzimšanas. Viņas bēdas vēl vairāk saasinājās, kad Lilijas tēvs viņu pameta, atstājot zīmīti, kurā teikts, ka viņš “nav radīts šādai dzīvei”. Uzņemoties milzīgo atbildību, Mārgareta nosauca mazuli par Liliju savas meitas piemiņai, taču finansiālais slogs bija milzīgs. Izstiepjot savu niecīgo pensiju ar neregulāriem darbiem, lai segtu Lilijas izdevumus, Mārgareta sevi izsmēla un tik tikko savilka galus kopā. Kad viņas vecākā draudzene Kerola uzstāja, ka viņa lido pāri valstij, lai pavadītu tik ļoti nepieciešamo atelpas nedēļu, Mārgaretai izdevās sakrāt tik daudz naudas, lai nopirktu budžeta aviobiļeti, izmisīgi meklējot atpūtu.

Iesēdusi šaurajā ekonomiskās klases sēdeklī ar piesprādzētu Liliju, Mārgareta ātri vien nonāca pie vēl vienas krīzes, kad mazulis sāka nemitīgi raudāt. Neskatoties uz viņas izmisīgajiem mēģinājumiem viņu nomierināt, Lilijas spalgās šņukstas atbalsojās salonā, izraisot dusmīgus skatienus un izmisušas nopūtas no citiem pasažieriem. Situācija saasinājās, kad vīrietis, kas sēdēja tieši blakus Mārgaretai, zaudēja savaldību. Viņš skaļi un nežēlīgi pieprasīja, lai viņa “aizver mazuli”, un pavēlēja viņai pārvietoties, jo viņš atteicās pavadīt savu apmaksāto vietu “aizslēgtu blakus kliedzošam zīdainim”. Pazemota un sakauta, Mārgareta piecēlās, asarām plūstot pa vaigiem, gatava aizvilkt sevi uz lidmašīnas aizmuguri.

Tieši tajā brīdī, kad Mārgareta pagriezās, lai aizietu, balss viņu apturēja. Dažas rindas priekšā stāvēja pusaudze, ne vecāka par 16 gadiem. Kā ar burvju palīdzību, Lilijas raudas acumirklī apklusa. Zēns pasmaidīja un piedāvāja Mārgaretai savu biznesa klases vietu, uzstājot, ka viņai un mazulim tur būs ērtāk, un apliecinot, ka viņa vecāki sapratīs. Apdullināta par viņa patieso laipnību, Mārgareta piekrita, un zēna vecāki viņu sirsnīgi sagaidīja plašajā biznesa klases salonā. Kontrasts bija pārsteidzošs; Mārgareta iegrima platajā sēdeklī, un Lilija beidzot atslābinājās un mierīgi paņēma pudeli. Mārgaretas asaras, tagad milzīgas pateicības pilnas, ritēja, kad viņa saprata, ka daži cilvēki joprojām izrāda līdzjūtību.

Kamēr Mārgareta atpūtās, līdzjūtīgā pusaudze klusi ieņēma savu atbrīvoto vietu — tieši blakus nežēlīgajam vīrietim. Vīrietis, kurš sākotnēji lielījās, ka “kliedzošais mazulis ir pazudis”, acumirklī sastinga, kad pagriezās un atpazina savu jauno blakussēdētāju: sava priekšnieka pusaudžu dēlu. Zēns mierīgi konfrontēja viņu, paskaidrojot, ka ir dzirdējis un redzējis visu, un ka vecāki viņam iemācījuši, “kā izturēties pret cilvēkiem. Kad domā, ka neviens svarīgs neskatās, tas visu pasaka par cilvēka raksturu.” Pārējais lidojums darbiniekam bija mokošs, un viņš sēdēja stingrā klusumā. Pēc nolaišanās zēns izstāstīja visu stāstu savam tēvam, un tēvs nekavējoties publiski konfrontēja darbinieku lidostas terminālī.

Priekšnieks teica savam darbiniekam, ka kādam, kurš var izturēties pret grūtībās nonākušu vecmāmiņu un nevainīgu mazuli ar tik apzinātu nežēlību, nav vietas viņa uzņēmumā, jo tas slikti atspoguļo viņu vērtības. Neilgi pēc tam vīrietis zaudēja darbu. Mārgaretai šī visa pieredze bija pagrieziena punkts. Vīrieša nežēlība viņu gandrīz salauza, liekot viņai justies neredzamai un nenozīmīgai. Tomēr pusaudža un viņa vecāku negaidītā laipnība pacēla viņas garastāvokli un atgādināja, ka ne visi piever acis uz ciešanām. Mārgareta atstāja lidojumu ar atjaunotu pašvērtības apziņu, saprotot, ka viņas mazmeita ir pelnījusi vismaz vienu cilvēku, kurš nekad viņu neaizies, un ka vienkāršai līdzjūtībai vienmēr ir paliekoša ietekme.