Desmit gadus Sāra dzīvoja pārliecībā, ka viņas dvīņumāsa Klāra divdesmit gadu vecumā gāja bojā traģiskā, liesmās apņemtā autoavārijā. Šo pārliecību satricināja viens vienīgs zvans no vietējās zobārstniecības klīnikas, kur Sārai lūdza ierasties pēc kādas apjukušas pacientes. Kad Sāra ieradās klīnikā, viņa bija satriekta, ieraugot sev pretī māsu — dzīvu un nu jau trīsdesmit gadus vecu. Klāra apstiprināja savu identitāti, atbildot uz personīgiem jautājumiem par bērnības atmiņām, ko zināt varēja tikai viņa.
Sākotnējais emocionālais satikšanās brīdis ātri pārvērtās konfrontācijā par to, kā Klāra pēc desmit gadiem ilgas ģimenes sērošanas vispār varēja būt dzīva. Klāra paskaidroja, ka bija izdzīvojusi avārijā, taču guvusi smagu galvas smadzeņu traumu, kas izraisīja amnēziju un tikai pēc četriem gadiem sāka mazināties. Tomēr, kad pirms sešiem gadiem viņai atgriezās atmiņas, viņa apzināti nolēma ne atgriezties mājās, ne sazināties ar ģimeni. Viņa atzina, ka, augot kā dvīnei, vienmēr jutās kā nepilnvērtīga kopija, bet anonimitāte pirmo reizi dzīvē ļāva viņai izveidot pašai savu, neatkarīgu identitāti.
Šī atzīšanās atstāja Sāru un viņas vecākus dziļi sašķeltus — viņi vienlaikus izjuta atvieglojumu un dusmas par desmit gadiem ilgušajām, pilnīgi nevajadzīgajām sērām, kuras Klāra viņiem bija radījusi, lai iegūtu neatkarību. Klāra atzina, ka rīkojusies savtīgi, un atklāja, ka vainas apziņa par slēpšanos ar laiku tikai padarīja atgriešanos vēl grūtāku. Neraugoties uz milzīgajām sāpēm, ko viņas lēmums bija radījis, ģimene saprata, ka viņi nevar vienkārši atgriezties pie vecajām attiecību dinamikām vai piespiest Klāru atkal ieņemt savu kādreizējo lomu.
Tā vietā, lai sarautu saites vai izliktos, ka pēdējie desmit gadi nekad nav bijuši, Sāra noteica skaidras robežas viņu jaunajām attiecībām. Viņa pieprasīja, lai Klāra uztur kontaktu un godīgi stātos pretī ģimenes emocijām, vienlaikus dodot abām iespēju iepazīt vienai otru kā divas atšķirīgas pieaugušas sievietes, par kurām viņas bija kļuvušas. Viņu dziedināšanās sākās ar maziem, apzinātiem soļiem, lai no jauna veidotu saikni, kas balstījās patiesībā, nevis nostalģijā.
Beigās Sāra saprata, ka viņu saiknes godāšana nenozīmē turēties pie pagātnes vai ieraduma pēc pirkt vienādas lietas. Divu atšķirīgu smalkmaizīšu iegāde maiznīcā kļuva par apzinātu pārmaiņu simbolu — viņa sāka uztvert Klāru kā atsevišķu personību, nevis savu pazudušo otro pusīti. Atbrīvojoties no vēlmes atjaunot viņu bērnības attiecību modeli, abas māsas atrada veidu, kā būt viena otras dzīvē, nevienai no viņām vairs nepazūdot.