Pēc traģiska ceļu satiksmes negadījuma Anna zaudēja spēju staigāt, taču iemīlējās Keilebā, autovadītājā, kurš bija izraisījis šo negadījumu. Annas mātei Mērijai, kura pirms gadiem bija zaudējusi vīru, sešus gadus bija grūti pieņemt Keileba klātbūtni, uzskatot, ka viņa dzīvē ienācis nevis patiesas mīlestības, bet gan mūža vainas apziņas dēļ. Neraugoties uz Mērijas dziļi iesakņojušos aizvainojumu un iebildumiem, Anna un Keilebs izveidoja ciešu saikni un galu galā nolēma apprecēties un radīt bērnu.
Grūtniecības pēdējos mēnešos Anna vannasistabā nokrita komplikāciju dēļ un tika nogādāta steidzamā operācijā. Kamēr satrauktais Keilebs gaidīja slimnīcas koridorā, viņš pasniedza Mērijai vecās, dubļainās skriešanas kurpes, kas bija saglabājušās no negadījuma nakts. Viņš atzinās, ka sākotnēji pie Annas durvīm viņu bija aizvedusi vainas apziņa, taču Anna atteicās veidot viņu attiecības uz nožēlas pamata. Viņa iemācīja viņam, ka tas, kas viņu lika palikt kopā ar viņu, nebija pienākums, bet gan mīlestība.
Ķirurgs iznāca no operāciju zāles ar dzīvību glābjošām ziņām, ka abiem viss būs kārtībā. Mērija beidzot atlaida sešus gadus ilgušo aizvainojumu, apskāva Keilebu un piedeva vīrietim, kurš bija izmainījis viņas meitas dzīvi.
Pēc vairākiem mēnešiem, vērojot, kā viņas mazbērns pa viesistabu nedrošiem solīšiem dodas uz priekšu un norāda uz rūpīgi glabātajām skriešanas kurpēm, Mērija beidzot saprata to patieso nozīmi. Šīs kurpes vairs nesimbolizēja postošo negadījumu, bet gan kļuva par atgādinājumu par izturību, kas nepieciešama, lai izvēlētos jaunu ceļu uz priekšu.