Stāstītāja Mārgareta (77), pensionēta bibliotekāre, negaidīti tika iecelta sērojošās aizbildnes lomā, kad viņas meita Anna 27 gadu vecumā gāja bojā lidmašīnas avārijā, atstājot aiz sevis savu trīsgadīgo dēlu Ītanu. Tikai dažas nedēļas pēc bērēm Mārgareta piedzīvoja otru postošu triecienu: viņas znots Marks, bērna tēvs, parādījās pie viņas durvīm ar Ītana koferi un auksti paziņoja, ka dodas prom, lai “dzīvotu savu dzīvi”, pametot dēlu bez neviena nožēlas vai atvadu vārda. Kopš tā brīža Mārgareta pilnībā veltīja sevi Ītana audzināšanai Annas mazajā mājā, strādājot nogurdinošas maiņas ķīmiskajā tīrītavā un maiznīcā, lai dotu savam mazdēlam normālu, mīlošu bērnību, veidojot dziļu, nelokāmu saikni, kuras pamatā ir lojalitāte un upurēšanās.
Gadi ritēja, Mārgaretai atdodot Ītanam visu, kas viņai piederēja, ieaudzinot viņā pieklājības un smaga darba vērtības. Līdz Ītanam sasniedza 25 gadu vecumu, viņš bija sasniedzis ievērojamus profesionālus panākumus un uzstāja atmaksāt pakalpojumu. Viņš nopirka skaistu jaunu māju un ļāva Mārgaretai ievākties, piedāvājot viņai komfortu un rūpes, ko viņa bija nopelnījusi ar “trīs mūžu” smagu darbu. Viņi saglabāja Annas vecās, mazās mājas īpašumtiesības, kas bija nolaista avārijā, bet palika svēta piemiņas vieta viņiem abiem. Kādu pēcpusdienu Mārgaretas vecā kaimiņiene Palmeres kundze piezvanīja, lai ziņotu, ka Marks ir atkal parādījies, izskatoties izspūris un šokēts par pamestās mājas stāvokli, atklājot, ka viņa dzīve kopš aiziešanas nav uzplaukusi.
Dzirdot ziņas, Etans, tagad jau veiksmīgs vīrietis, pieprasīja, lai Marks tiktu nosūtīts uz viņu jauno, grezno adresi, paziņojot: “Viņam jāredz, cik viņam izmaksāja aiziešana.” Kad Marks ieradās, Mārgaretu pārsteidza viņa nolietotais izskats un, vēl dziļāk, viņa klajā pašapmierinātība un alkatība. Marks nekavējoties sāka slavēt Etana bagātību, pēc tam atklāja patieso atgriešanās iemeslu: viņš pieprasīja, lai Etans paraksta dokumentu, kas viņu atzīst par vecās, mazās mājas likumīgu līdzīpašnieku, apgalvojot, ka viņam pienākas īpašums, pamatojoties uz viņa “mantojumu”. Marks ieteica, ka viņš paņems “gruvešus”, kamēr Ītans paturēs “pili”, pasniedzot prasību kā taisnīgu darījumu.
Ītana atbilde bija pārdomāta, bet galīga. Viņš mierīgi paskaidroja, ka vecā māja nav drupas, bet gan mājas, kas piepildītas ar lolotām atmiņām par viņa audzināšanu un Margaretas upuriem. Viņš stingri atteicās parakstīt dokumentu, paziņojot: “Tu atteicies no savām tiesībām dienā, kad aizgāji.” Viņš novilka skaidru robežu, sakot Markam, ka viņš viņam neko nav parādā un ka Margareta viņam ir devusi “visu pārējo”. Ītans atklāja savu plānu atjaunot veco māju, lai godinātu savu māti un vecmāmiņu, paziņojot, ka Markam nav vietas ne šajā mājā, ne viņu dzīvēs. Margareta, redzot mazdēla godprātību, pagriezās un iegāja iekšā, aizverot durvis vīrietim, kurš viņu bija pametis.
Vēlāk Margareta atklāja, ka Markam nav nekādu tiesību uz veco māju, jo Anna to bija iegādājusies par saviem ietaupījumiem, padarot Marka titulu bezvērtīgu. Ītans vēlreiz apstiprināja savu lēmumu un zvērēja atjaunot māju kā veltījumu sieviešu, kuras viņu bija uzaudzinājušas, mīlestībai un uzticībai, nevis kā kaulēšanās līdzekli bēguļojošam vīrietim. Pēc dažām nedēļām Palmeres kundze apstiprināja, ka Marks pēdējo reizi bija pabraucis garām un sapratis, ka viņa vara ir zudusi. Mārgareta atzina, ka ģimeni nosaka tas, kas paliek, nevis tas, kas aiziet, un atrada mieru, zinot, ka viņa un Ītans, kas bija izglābuši viens otru, bija uzbūvējuši dzīvi, kas bija skaistāka un spēcīgāka par visu, ko Marks jebkad varētu pretendēt.