Lietainā universitātes ievadnedēļas dienā satiktais Raiens pilnībā izmainīja Ērikas dzīvi – viena kopīgi izdzerta kafijas krūze pārvērtās piecus gadus ilgā mīlas stāstā. Lai gan Raiens dzīvoja pieticīgi, viņa turīgā un valdonīgā māte Eleonora nicināja Ērikas strādnieku šķiras izcelsmi un uzskatīja viņu par nepiemērotu savai ģimenei. Tikmēr Ērikas tēvs Stīvs, sirsnīgs kravas pārvadājumu darbinieks, no visas sirds atbalstīja jauno pāri, nenojaušot, ka aiz Raiena šķietami vienkāršās dzīves slēpjas sarežģīts juridisks konflikts.
Dažas dienas pirms kāzām Eleonora piespieda Ēriku sarunai divatā un pasniedza viņai 10 000 dolāru čeku skaidrā naudā, pieprasot, lai viņa pamestu Raienu tieši ceremonijas laikā un pazemotu viņu divsimt viesu priekšā. Ērika mierīgi paņēma čeku, bet pēc tam parādīja to Raienam. Tieši tad atklājās, ka Eleonora melojusi par savu kontroli pār ģimenes bagātību un patiesībā izmisīgi baidījās zaudēt grezno dzīvesveidu. Raiens kopā ar savu advokātu, misteru Halstonu, jau vairākus mēnešus vāca pierādījumus, lai noskaidrotu patiesību par mantojumu un uzticamu ģimenes draugu, kuram bija vara atņemt Eleonorai kontroli.
Īstenojot rūpīgi izstrādātu plānu, Ērika pa eju devās nevis kopā ar tēvu, bet ar tiesnesi Markusu – vienīgo cilvēku, kuram bija tiesības iedarbināt ģimenes fonda noteikumus pret Eleonoru. Tiklīdz Eleonora pamanīja tiesnesi blakus līgavai, viņa sāka kliegt visu divsimt apmulsušo viesu priekšā. Pēc tam tiesnesis Markuss pasniedza viņai aploksni, kurā atradās pašas Eleonoras kukulis kopā ar zīmīti, kurā bija rakstīts, ka Ēriku nekad nav bijis iespējams nopirkt.
Kad Eleonoras viltus shēma sabruka un viņa tika pilnībā atmaskota, Stīvs pienāca uz priekšu, saņēma Ērikas roku un ielika to Raiena plaukstā, ļaujot viņiem noslēgt laulību patiesas uzvaras un miera gaisotnē. Četrus gadus vēlāk Raiens un Ērika vada stipendiju fondu pirmās paaudzes universitātes studentiem, bet Eleonoras trīs lappušu garo atvainošanās vēstuli viņi klusībā glabā plauktā līdzās savām kāzu fotogrāfijām.