Kad Marisa uzzināja, ka septiņpadsmit gadu vecumā kļūs par māti, viņas pasaule sabruka. Viņa domāja, ka vecāki palīdzēs, bet apskāvienu vietā viņa dzirdēja aukstumu:
“Ja tu paturēsi bērnu, vari iet.”

Viņas tēvs klusēja, novērsdams skatienu. Māte noslaucīja rokas priekšautā, it kā slaukot kaunu. Kamols aizžņaudzās kaklā, bet asaras nebira. Viņa vienkārši sakravāja somu — dažas drēbes, skolas burtnīcas, ultraskaņas skenējumu — un izgāja naktī.

Ielu apgaismojums meta garas ēnas, un pilsēta šķita sveša. Aukstais gaiss grieza viņas ādu, bet iekšā viss dega — bailēs, aizvainojumā, vientulībā. Viņas draugs, uzzinājis par grūtniecību, bija pazudis. Viņas draugi bija aizņemti ar sevi. Neviens neatbildēja uz viņas ziņām.

Marisa klejoja pa parku, piespiedusi somu pie vēdera. Šķita, ka pasaule ir pagriezusi muguru.

Un pēkšņi — maiga kulonu šķindoņa. No tumsas iznira sieviete violetā mētelī. Sudrabaini mati, daudzkrāsaini cimdi, acis — gaišas, uzmanīgas. “Izskatās, ka esi apmaldījusies,” viņa teica, apstājoties. “Nakts nav labākais laiks, lai būtu viena.”

“Man nav kur iet,” Marisa nočukstēja.

“Tad nāc pie manis. Esmu Dollija. Es baroju kaķus… un apmaldījušās.”

Dollijas māja atradās pilsētas nomalē — veca, ar tirkīza slēģiem un zvaniņiem pie durvīm. Iekšā smaržoja pēc kanēļa, grāmatām un komforta. Kaķis saritinājās krēslā, pulkstenis klusi tikšķēja.

“Nāc sasildīties,” teica sieviete, noliekot viņai priekšā tējas krūzi. “Šeit neviens netiesā.”

Nakts pagāja klusumā. Nākamajā rītā Marisa pamodās no cepšanas smaržas. Dollija jau rosījās virtuvē, dungojot vecu melodiju.

“Celies, Apburtā Skaistule,” viņa pasmaidīja. “Šodien mums ir diena spert jaunus soļus.”

Viņa nejautāja par saviem vecākiem, neuzbāzās ar jautājumiem. Viņa vienkārši parādīja viņiem dārzu — zaļu, dzīvīgu, gaismas pilnu.

“Rūpes par mazajiem māca rūpēties par lielajiem,” teica Dollija. “Ja vēlies, varam sākt ar augiem.”

Marisa laistīja garšaugus un klausījās vecās sievietes stāstos. Izrādījās, ka Dollija bija bijusī skolotāja. Viņa reiz bija uzņēmusi meiteni, kura bija zaudējusi savas mājas, tad vēl vienu. Viņas mājas bija kļuvušas par patvērumu tiem, kas neatbilda citu cerībām.

Tajā vakarā Dollija atnesa vecu piezīmju grāmatiņu.
“Šie ir to stāsti, kas šeit dzīvoja,” viņa teica. “Uzraksti savējo, ja vēlies.”

Lapas smaržoja pēc laika. Marisa ilgi skatījās uz tukšo lapu, tad rakstīja:
“Mani izmeta ārā. Bet šodien pirmo reizi jūtos dzīva.”

Kopš tā laika dienas atrada ritmu. Mācīšanās no rīta, dārzkopība pēcpusdienā, tēja verandā un sarunas zem zvaigznēm vakarā. Marisa mācījās dzīvot no jauna – bez bailēm, bez vainas apziņas.

Dollija kļuva par vairāk nekā tikai mentoru — viņa kļuva par viņas mājām. Viņa iemācīja viņai elpot, rūpēties par sevi un mazuli, ticēt, ka spēks nerodas no vecuma vai pieredzes, bet gan no vēlmes virzīties uz priekšu.

“Atceries,” viņa teica, “bailes nav nāves spriedums. Tās vienkārši atgādina, ka tev ir kaut kas, par ko ir vērts cīnīties.”

Laiks pagāja. Marisa atgriezās skolā, atrada nepilnas slodzes darbu un ar klusu pārliecību gaidīja savu mazuli. Reizēm viņa domāja par saviem vecākiem, par to, kā viss sākās, bet sāpes vairs nededzināja.

Kādu rītu, stāvot pie loga, viņa ieraudzīja rītausmu. Gaisma krita uz sienām kā mīksts zelts, un Marisa pēkšņi saprata: pagātni nevar atņemt, bet to var pārrakstīt.

“Redzi,” Dollija teica, tuvojoties no aizmugures, “tagad tevī ir gaisma. Tu pati to radīji.”

Marisa pasmaidīja, piespiežot roku pie vēdera.

“Paldies, Dollija. Par visu.”

“Ne es, mīļā,” atbildēja vecā sieviete. “Tu atradi sevi. Es tikai atvēru durvis.”

Un tajā brīdī Marisa saprata: viņas stāsts vairs nebija par zaudējumu. Tas bija par sākumiem.
Par to, kā pat tad, kad māja aizver durvis, kāds cits atvērs savu sirdi.
Un šī gaisma nekad neizdzisīs.