Dienu pēc tam, kad mans 12 gadus vecais dēls Ītans izglāba mazuli no degošas šķūņa, mūsu dzīve negaidīti mainījās. Tā bija ideāla rudens pēcpusdiena Cīdarfolsā, kad šķūnis aiz Martinežu mājas pēkšņi uzliesmoja. Pirms kāds paspēja reaģēt, Ītans, dzirdot mazuļa paniskos kliedzienus, izskrēja tieši dūmos. Šīs sekundes šķita kā stundas, bet viņš iznāca klepodams un sodrēju klāts, nesot raudošu divgadīgu meiteni. Visi viņu sauca par varoni, bet nākamajā rītā Ītans jau atkal uztraucās par mājasdarbiem – līdz mēs uz mūsu durvīm atradām aploksni, kurā mums tika lūgts pulksten 5:00 no rīta satikt svešinieku sarkanā limuzīnā.
Ziņkāre pārspēja bailes, tāpēc mēs devāmies. Limuzīnā atradās pensionēts ugunsdzēsējs vārdā Dž. V. Reinoldss, vīrietis ar rētām rokām un dziļām bēdām sejā. Viņš pastāstīja, ka pirms gadu desmitiem ugunsgrēkā zaudēja savu meitu un kopš tā laika nesa nepanesamu vainas apziņu par to, ka nespēja viņu glābt. Kad viņš dzirdēja, ko Etans bija paveicis, viņš teica, ka tas viņam atdeva kaut ko tādu, ko viņš domāja, ka ir zaudējis uz visiem laikiem — cerību, ka īsti varoņi joprojām pastāv. Par godu savai meitai viņš bija izveidojis fondu, kas nodrošināja pilnas koledžas stipendijas ugunsdzēsēju bērniem, un viņš vēlējās, lai Etans būtu pirmais goda saņēmējs.
Kad ziņas par Etana drosmi izplatījās pa pilsētu, lielākā daļa cilvēku viņu svinēja — izņemot manu bijušo vīru Markusu, kurš, kā parasti, ieradās sarūgtināts un apsūdzēja mani par “muļķību runāšanu” ar Etanu. Pirms es varēju atbildēt, Dž. V. konfrontēja viņu ar klusu autoritāti, kas redzami saruka Markusu. Viņš aizstāvēja Etanu ar nelokāmu lojalitāti, kas pārsteidza pat mani. Kopš tās dienas Dž. V. izturējās pret Etanu kā pret ģimenes locekli, un citā sanāksmē sarkanajā limuzīnā viņš viņam pasniedza savu ugunsdzēsēja nozīmīti — vecu, pulētu un smagu ar gadu desmitiem ilgu nozīmi. Tā nebija tikai piemiņas lieta; tā bija atbildības, drosmes un vīrieša, par kuru Etans kādu dienu varētu kļūt, simbols.
Turpmākajās nedēļās mainījās vēl vairāk. Ītans sāka apgūt ārkārtas situāciju risināšanas metodes, uzdodot ugunsdzēsējiem jautājumus, kas krietni pārsniedza tipiska vidusskolēna ziņkāri, un izturējās ar jaunu, klusu pārliecību. Es vēroju, kā viņš kļuva par kādu, kam citi instinktīvi uzticējās — kādu, kurš nepieciešamības gadījumā uzņēmās atbildību nevis uzslavas dēļ, bet gan tāpēc, ka viņa sirdsapziņa neļāva viņam novērst skatienu. Un, jo vairāk laika viņš pavadīja kopā ar Dž. V., mācoties par kalpošanu, upurēšanos un patiesu varonību, jo spēcīgāka kļuva viņu saikne — saikne, kas dziedināja viņus abus dažādos veidos.
Atskatoties atpakaļ, es saprotu, ka brīdis, kad Ītans ieskrēja degošajā šķūnī, nebija beigas, bet gan jauna ceļa sākums. Dž.V. stipendija mazināja manas bažas par Ītana nākotni, bet, vēl svarīgāk, viņa mentorings parādīja manam dēlam pasauli, kas balstīta uz drosmi un līdzjūtību. Dažreiz es redzu Ītanu skatāmies uz ugunsdzēsēja nozīmīti, kas lepni izlikta uz viņa rakstāmgalda, un es viņa acīs redzu cilvēka mirdzumu, kurš saprot atbildības svaru un pareizās rīcības spēku. Glābjot svešinieka bērnu, Ītans atrada savu aicinājumu un deva sērojošam vīrietim jaunu cerību.