Es pārcēlos uz klusu, draudzīgu rajonu, kur cilvēki, šķiet, kontaktējās, bet Vaita kungs, mans kaimiņš, bija citādāks. Viņš bija pārcēlies pirms trim gadiem un turējās pie sevis, kautrīgs un neveikls, tik tikko pieņemot manus mēģinājumus viņu sagaidīt. Neskatoties uz viņa dīvaino uzvedību, es centos būt draudzīgs, apmainoties ar smaidiem un īsiem vārdiem, un pakāpeniski pamanīju viņa kaķa Džaspera klātbūtni, kurš šķita viņa vienīgais īstais biedrs. Laika gaitā es pieradu pie viņa klusās rutīnas, ik pa laikam redzot, kā viņš pamāj vai uzsmaida īsu smaidu, pirms atkāpjas atpakaļ iekšā.
Kādu vakaru Vaita kungs lūdza mani pieskatīt Džasperu, kamēr viņš devās pēkšņā komandējumā. Viņš šķita vārgs un nervozs, un es jutos pienākums viņam palīdzēt, paņemot kaķi kopā ar tā pārnēsājamo būri un aksesuāriem, kamēr viņš steidzās prom. Pagāja dienas bez jebkādas ziņas no viņa, un es kļuvu nemierīgs. Džaspers, nemierīgs un modrs uz tukšo māju ielas otrā pusē, šķiet, juta, ka kaut kas nav kārtībā. Manas bažas pieauga, līdz es piezvanīju policijai, lai pārbaudītu Vaita kunga stāvokli, bet atklāju, ka viņa māja ir tukša, komunālie pakalpojumi ir atslēgti un skapji tukši. Viņš bija reģistrēts kā pazudis, taču nebija nekādu negodīgas rīcības pazīmju.
Mazgojot Džasperu, es uz viņa apkakles atradu paslēptu maciņu ar mazu sudraba atslēgu un zīmīti, kas mani aizveda uz dzīvokli. Zīmīte lika domāt, ka drīz tiks atklāta ilgi slēpta patiesība. Nervozā veidā sekoju norādījumiem uz dzīvokli un atradu sienas, kas bija noklātas ar manām fotogrāfijām publiskās vietās, kā arī vēstulēm, kas liecināja, ka mani novēro. Šokēta un pārbijusies, es nekavējoties piezvanīju 911. Policija ieradās ātri, bet drīz vien atklāja dokumentus, kas apliecināja, ka Vaita kungs nav tas, par ko viņš sevi uzdeva.
No dzimšanas apliecībām, vēstulēm un medicīniskajiem ierakstiem es uzzināju patiesību: Vaita kungs patiesībā bija Daniels, mans sen pazudušais brālis, kurš tika šķirts no manis dzimšanas brīdī. Fotogrāfijās nebija redzams vajātājs, bet gan brālis, kurš meklēja savu māsu. Daniels nesen bija nonācis hospisa aprūpē, kas izskaidroja viņa pēkšņo pazušanu. Viss, kas šķita aizdomīgs, patiesībā bija viņa mēģinājums nodibināt drošu kontaktu, un Džaspers darbojās kā viņa vēstnesis. Šī apzināšanās pārvērta manas bailes atvieglojumā un dziļā pateicībā par to, ka atradu ģimeni, par kuras eksistenci es nezināju.
Es steidzos uz hospisi, manai sirdij dauzoties, un atradu Danielu mierīgi guļam. Es paņēmu viņa roku un teicu, ka esmu tur, satriekta par atkalredzēšanos pēc gadu desmitiem ilgas šķirtības. Viņš atzinās, ka gribējis pats man to pateikt ātrāk, bet bijis pārāk nobijies, tāpēc Džaspers nodeva ziņu savā veidā. Pirmo reizi mūžā es nebiju viena; es biju kāda māsa un aizstāve. Svarīgi bija tikai tas, ka mēs beidzot bijām atradušas viena otru, un saikne, no kuras tik ilgi bijām šķirtas, varēja sākties no jauna.