Sešas nedēļas pirms mūsu kāzām mans līgavainis Adrians traģiski gāja bojā autoavārijā — vismaz tā es domāju. Pilnībā salauzta un satriekta es kopā ar viņa māti Kolīnu stāvēju pie aizvērtā zārka, nespējot aptvert, ka man jāveido dzīve bez vīrieša, kuru mīlēju. Es strādāju par floristi, tāpēc atgriešanās darbā bija īpaši sāpīga, taču rēķini pēc trim mēnešiem piespieda mani atkal strādāt. Negribīgi pieņēmu īslaicīgu pasūtījumu — sagatavot ziedus kāzām vietējā pasākumu norises vietā, mēģinot kaut uz brīdi apslāpēt sāpes, kas mani joprojām plosīja.
Dekorējot zāli, es nejauši sastapu Kolīnu. Tiklīdz viņa mani ieraudzīja, viņa panikā metās prom pa gaiteni. Apjukusi devos viņai pakaļ un ieraudzīju, ka viņa pie krūtīm nēsā līgavaiņa mātes piespraudi, ko pati tajā pašā rītā biju izgatavojusi. Pēc dažiem mirkļiem es pamanīju līgavaini atpūtas telpā, kur viņš pielaboja savu uzvalku. Tas bija Adrians — dzīvs, neskarts un ģērbies tieši tajā smokingā, ko viņš bija iegādājies mūsu pašu, nu jau izjukušajām, kāzām.
Satriekta no šoka un nodevības, es konfrontēju Adriana brāli Džūljenu, kurš beidzot atklāja šausminošo patiesību. Adrians bija izdzīvojis avārijā, taču tā vietā, lai stātos pretī mūsu attiecībām, viņš izmantoja negadījuma radīto haosu, lai inscenētu savu nāvi un izvairītos no gaidāmajām kāzām. Vēl ļaunāk — viņa ģimene bija palīdzējusi šo melu uzturēt, lai viņu pasargātu, kamēr es mēnešiem ilgi dzīvoju neizsakāmās ciešanās, bet viņi klusībā plānoja viņa slepeno dzīvi.
Apņēmusies beidzot stāties pretī šai krāpšanai, es dažus mirkļus pirms ceremonijas sākuma piegāju pie viņa jaunās līgavas Sāras. Uzmanīgi izstāstīju viņai patiesību par Adriana iepriekšējo saderināšanos un inscenēto nāvi. Sāra bija satriekta, kad saprata, ka Adrians bija melojis arī viņai, apgalvojot, ka es zinot par viņu šķiršanos. Saniknota par viņa gļēvulību, viņa iesita viņam pa seju turpat gaitenī, nekavējoties atcēla ceremoniju un kopā ar tēvu pameta pasākuma norises vietu.
Kad haosa vidū devos prom no pasākumu vietas, es pirmo reizi vairs nejutu sev virsū nospiedošo zaudējuma smagumu. Adrians palika viens pats savā kāzu uzvalkā, spiests tikt galā ar savu melu radīto postažu. Tad es sapratu, ka nebiju zaudējusi savas dzīves lielāko mīlestību — es tikai pavisam nejauši biju izbēgusi no likteņa, kas mani būtu sasaistījis ar viltīgu gļēvuli. Un beidzot es atkal atradu pati sevi — Mereditu.