Manām kāzu dienām bija jābūt manas jaunības mirdzošajai virsotnei. Es tām gatavojos ar bailēm, rūpīgi plānojot katru detaļu, lai nekas netraucētu manai ilgi gaidītajai laimei. Bet tieši tajā dienā, kad viss bija gatavs, mans līgavainis pazuda. Viņš neatbildēja uz zvaniem, nelasīja ziņas, un visi, kas varēja zināt viņa atrašanās vietu, tikai bezpalīdzīgi paraustīja plecus.
Es svārstījos starp bailēm un minējumiem, galvā izdomājot desmitiem iemeslu, bet neviens no tiem nesniedza atbildi. Likās, ka viņš vienkārši ir pazudis. Laika gaitā man ar to bija jāsamierinās, mācoties sadzīvot ar brūci, ko atstāja viņa pēkšņā pazušana.
Pagāja astoņi gari gadi.
Un tad kādu dienu, pilnīgi parastā dienā, viss mainījās. Pēc pusdienām ar draugu es gāju garām vecai baznīcai un pamanīju uz kāpnēm sēžam vīrieti – ubagu, ģērbtu nobružātā mētelī. Mans skatiens pieķērās viņa sejas vaibstiem, un kaut kas manī sāpīgi nogrima. Es pienācu tuvāk — un pasaule, šķiet, nodrebēja. Tas bija viņš. Es viņu uzreiz atpazinu.
Arī viņš mani atpazina. Viņa acīs iemirdzējās pazīstams, apmulsis siltums, un viņš klusi palūdza dažas minūtes, lai paskaidrotu, kas notika tajā liktenīgajā dienā. Es piekritu klausīties.
Un tas, ko viņš man teica… mani satricināja līdz sirds dziļumiem.
Divas stundas pirms kāzām pie viņa pienāca divi vīrieši. Viņi teica, ka rīkojas “mana tēva vārdā”. Viņi viņu aizveda, piekāva un pameta uz pamestas ielas. Sitiens pa galvu viņu pilnībā atstāja amnēzijā. Viņa dzīve beidzās acumirklī: viņš bezmērķīgi klīda, nezinot, kas viņš ir un kā tur nokļuvis, līdz nonāca uz ielas, dzīvojot no pabalstiem.
“Bet kāpēc?” es nočukstēju, jūtot, kā pasaule ap mani sašķeļas.
Viņš uz mani paskatījās ar kauna un sāpju pilnām acīm.
“Viņš man samaksāja, lai es tevi pamestu…” viņš izelpoja. “Bet es nepiekritu. Un tad… tas viss notika.”
Bija tā, it kā es pārstāju elpot.
Mans tēvs. Vīrietis, kuram es netieši uzticējos. Kā gan viņš to varēja?
Man nekavējoties vajadzēja atbildes. Es viņam piezvanīju. Un viņš… visu apstiprināja. Viņš atzina, ka patiesi vēlas mani “pasargāt” no nākotnes dzīves, kuru viņš uzskatīja par nepietiekami vērtīgu. Viņš atvainojās, teica, ka viņam ir labi nodomi, bet nekādi vārdi nespēja izdzēst notikušo.
Šī patiesība iznīcināja tik daudz – manas atmiņas, manu uzticību, pašus pamatus tam, kam es ticēju. Bet, skatoties uz vīrieti, kuru reiz mīlēju, zaudējot visu kāda cita lēmuma dēļ, es sapratu: priekšā bija sarunas, kas bija daudz grūtākas nekā atzīšanās.
Dzīve, šķiet, bija nolēmusi man atvērt jaunu nodaļu – sāpīga, bet neizbēgama.